Pēdējā laikā uz,no,caur,ap un pa Mežaparku brīvā laika tipinātāju skaits ir ievērojami palielinājies un sveicināšanās ir kļuvusi automātiska un mazāk personiska. Desmit gadus atpakaļ mūs bija ievērojami mazāk un ikdienā tika satikti vieni un tie paši trīs,četri skrējēji. Un arī tagad satiekot kādu no viņiem ar pliku rokas mājienu cauri netiksi. Jau pamanot pretī skrienošo kolēģi roka neviļus stiepjas pie pulksteņa.PAUZE. Leģendārais Kārlis ,kuram 70 plus netraucē nodoties ikrīta aktivitātei, Martins ar savu "JĒLO" ēšanu (no vārda RAW) un Arnis-maratonists, triatlonists, uzņēmējs. Kādā siltā vasaras rītā, apmēram divas nedēļas pirms Ventspils maratona,ik rīta kilometri iestiepās Mežaparkā. Kādā no daudzajām asfaltētajām taisnēm pretī skrēja Arnis. Pārmijām pāris vārdus par pavadītajām un sekojošajām sacensībām un rezultātiem. Arnis mani apgaismo ar jaunākajiem atradumiem treniņu metodikās. Salīdzinām intervālu plānus ,kas kuram strādā labāk un kaut kā aizrunājamies līdz pagājušā gada Ironman 2016 sacensībām ,kurās Arnis startēja un finišēja Nicā. Tā arī Arnis man pasvieda domu par Nicas maratonu. Un izrādijās ,ka maratons tur ir un ir vēlā rudenī un jāskrien vienā virzienā no Nicas uz Kannām. 95% trases gar piekrasti-lielisks formāts maratona baudīšanai.Visi Latvijas skrējieni jau būs noslēgušies un nav nekādu šķēršļu pieteikties. Un tajā pašā rītā piesakos-"Dārgā, rudenī braucam uz Nicu!"
Pusmaratons pēc pusmaratona un Skrien Latvija sezona(par TO nākošreiz) bija cauri. Pēc postošā Ventspils maratona ar nožēlojamo rezultātu, tā arī neizdevās atgūt sezonas sākuma ātrumu tāpēc uz Nicu devos pilnīgi bez jebkāda plāna ABC. Finišēt būtu labi......zem 3 stundām,protams!!! Viss sezonas ātruma darbs bija pakārtots pusmaratoniem un nekas garāks par 20 netika skriets. Divas nedēļas pirms Nicas uz vienu 30+ saņēmos ,bet tomēr maratona 35. kilometra sajūtu tā arī nenoķēru. Vārdu sakot moratonam gatvs.
Auto-avio-auto un jau klīstam pa mākslīgi radītas pilsētas ieliņām. Outlets, kaut kur starp Milānu un Ženēvu (atbalsta komanda arī jāiepriecina) ,piedāvā visu un tavu brīnumu HOKAS stends-skriešanas apavi,kuri Latvijā vēl nav ieklīduši. Dīķa otrā pusē gan Hokas ir ļoti populāras arī profesionāļu vidū neskatoties uz absurdi biezo zoli ,kas tevi paceļ 4 centimetrus virs zemes un amortizāciju tādu ko grūti aprakstīt. Piemēram maratonists un treneris Seidžs Kanadejs(2.19 maratons) un Džims Velmzlijs(taku spridzeklis) tieši ar tādām skrien gan pa asfaltu gan takām. Un tagad arī man tādas ir un man ir vienalga kā viņas izskatās. Kultūras programma turpinās Ženēvā,tālāk gar Sanremo un Monāko uz Nicu.
Izvēloties naktsmītni ,ņemot vērā ,ka jāstartē un jāfinišē dažādās vietās ,labi jāpārdomā, ko vairāk gribēsies-laiski no rīta aizšļūkt ar kājām uz startu vai pēc finiša uzreiz iegāzties vannā . Lai arī organizātori sola,transportu gan uz startu,gan no finiša ,man labāk patīk doma ,ka no rīta ne par ko nav jādomā un rezervēju apartamentu Nicā apmēram 3 kilometrus no starta ar Angļu promenādi pie kājām,burtiski-ja jau ,tad jau!
Pārāk daudz staigāts nav un tā vien niez kājas ienirt Hokās un paspodrināt Angļu promenādes tumši sarkano krāsojumu ar īsu vieglu patipināšanu.Lieki atzīmēt cik tas ir lieki, bet grūti pretoties 5 kilometru garajam kārdinājumam vienā virzienā - nav jāšķērso neviena iela,neviena apmale. Skrējēju ir tik daudz, ka katra sveicināšana būtu absurda. To pašu kļūdu pieļauju arī nākošajā(sestdienas) rītā,nevar neko padarīt ,NEVAR NESKRIET!
Obligātais sestdienas minimus-izņemt sacensību numuru Expo,kas atrodas Massena laukumā ,netālu no starta vietas,tiek izpildīts agri no rīta ,lai pārējo dienu varētu veltīt kultūras programmai. Lai gan Nicas-Kannas maratonam ir Bronzas kvalitātes zīme un maratonam šī ir 10.gadadiena ,to acīmredzot nedod par Expo. Numuru izsniegšana uz ielas teltīs līdzīgi kā Stirnu bukā,savukārt lielā telts ir nodota nedaudziem reklāmu stendiem un citu maratonu pārstāvjiem. Expo apmeklējums aizņem tieši 3 minūtes un var doties tālāk uz staciju-Monāko aicina!
Es nojautu ,ka tur nav gluds ,bet nu ne tik. Visu 4 stundu pastaigu tu vai nu kāp lejā vai augšā. Vertikālie metri krājas labi un dienas izskaņā tas rezultējas ar 30000 nostaigātu soļu. Montekrlo kazino krāšņs ,mašīnas dārgas,piestātnē laivas(pat nezinu kā viņas dēvēt) tādas ,ka atkrīt apakšžoklis un F1 trase izstaigāta apmēram par 70 procentiem. Ķeksis,ķeksis,ķeksis un var doties atpakaļ mēģināt atpūtināt kājas un iestumt sevī vēl pus kilogramu makaronu.
Es nojautu ,ka tur nav gluds ,bet nu ne tik. Visu 4 stundu pastaigu tu vai nu kāp lejā vai augšā. Vertikālie metri krājas labi un dienas izskaņā tas rezultējas ar 30000 nostaigātu soļu. Montekrlo kazino krāšņs ,mašīnas dārgas,piestātnē laivas(pat nezinu kā viņas dēvēt) tādas ,ka atkrīt apakšžoklis un F1 trase izstaigāta apmēram par 70 procentiem. Ķeksis,ķeksis,ķeksis un var doties atpakaļ mēģināt atpūtināt kājas un iestumt sevī vēl pus kilogramu makaronu.
Jau tā trauslo miegu iztraucē horizontāls lietus,pērkons un zibens. Viss ,kas bija atstāts uz balkona, peld. Prognoze bija zināma,bet cerēju ka nepiepildīsies....piepildījās.No rīta cerības ,ka maratons būs tik skaists kā redzēts pagājušā gada bildēs ,izgaisa mirklī. Palmas acīmredzot gribēja turēt līdzi lietum un arī ieņēma horizontālu stāvokli. Priecēja tikai virziens, kurā vējš viņas purināja-būs jāskrien pa vējam. Starts nolikts 8 precīzi un ierasties īpaši ātrāk nav nozīmes. Ceļš uz startu gan nav viegls,jāpārvar 10-20m/s brāzmas ar lietu. Lietus mēteļa protams nav un siltās drēbes pusminūtes laikā pārvēršas slapjā aukstā masā...vai tiešām 2. sacensība pēc kārtas-tikko Sigulda un tagad te. Par laimi lietus tomēr rimstas un tā īsti vairāk neatgriežas, ko nevarētu teikt par vēju. Lai gan teicēja arī visus mudināja uz jauniem PB ,itkā pavējš sekos visu ceļu, kaut kā arī tas nepiepildījās. Vadošo skrējēju rezultāti bija par 2-3 minūtēm sliktāki nekā iepriekšējos gados.
Koridoros visi stājas ārkārtīgi laicīgi,nolikumā teikts ,30 minūtes pirms starta, tos slēgs. Kaut kā neticēju un turpināju tirināties pa promenādi.Daži dinamiskie stiepšanās vingrinājumi,pēdējais apmeklējums kur gaisma nespīd un varu doties savā koridorā, bez 7 minūtēm astoņos, uzreiz aiz kenijiešu,etiopiešu kolēģiem. Nezinu cik ilgi,bet vēl joprojām varu izbraukt uz veciem lauriem , uzrādot vecos diplomus tieku ātrajā koridorā.
Kā parasti sāk lidot plēves,jakas un pudeles, aizķerot pa kādam skrējējam.Dažas uzrunas varžu ēdāju valodā. Nekko nesaprotu! Marseliēze! Tad visus sāk kurināt ar kaut ko līdzīgu we will rock you ritmam....bungas ,bungas ,plaukstas....bungas,bungas,plaukstas.......ātrāk ātrāk ātrāk!
Un pēkšņi visi sāk skriet! STARTS!
Pag pag es ieslēgšu pulksteni!Okej!Skrienam!
Trīs dienas mēģinu sev ieskaidrot, ka nevajadzētu pārķert startu. Pēdējos 3 maratonos bija uzdevums pirmo pusi turēt 3.45 un pēc tam kā būs tā būs. Visas trīs reizes beigas bija kā bija! Tāpēc nolēmu sākt konservatīvi īsi zem 4min/km un tad lēnām kāpināt. Neviens nekur nesteidzās. Nu ļoti labi,viss pēc plāna-3.55 , 3.54 , 3.53. Grūti nav,elpošana mierīga,tikai tāda nepartraukta cīņa par labāko vietu aizvējā. Kāds no varžēdājiem jau sāk kaitināt-te mani ceļa slīpumā iespiež ,te uz peļķi izvada...jāturās,tāpat jau neko pateikt nevar. 6,7,8 un tūlīt jau 10. kilometrs pirmā maltīte. Temps nav krities ,bet nu nav tā ka baigi gribētu paātrināties.Labi turpinam tāpat. Starp 13.-18. kilometru ,lai satītu vajadzīgos 42 kilometrus,jo pa taisno Nica-Kannas ir tikai 27, satamborētas cilpas turp, atpakāļ,caur viesnīcu pagalmiem , kas izskatās kā 3 milzīgi kruīza kuģi. Entuziastu grupiņas sašķīdušas un nu jau sākas skriešana lepnā vientulībā pa garu 5 kilometru garu piekrastes ceļa posmu,kur vējš nesaudzē.
Ložņājot pa viesnīcu pagalmiem,pulkstenis bij pamanījies satīt liekus 250 metrus un nu jau sāka ziņot par tekošā kilometra atzīmi ievērojamu gabalu pirms oficiālās ceļa zīmes. 20. kilometrs laiks pagaršot kaut ko no SIS brokastu galda. Šoreiz visas 4 želejas izvēlējos ar dažādām garšām un velkot ārā nezināju ,kas īsti būs un bija ok. Želejas ūdeņainas,uzdzert īsti nevajag un īpaši neplānoju ,kur to darīt ,pirms vai pēc ūdens punkta. Otrā želeja iznīcināta un neviļus piezogas 21. kilometrs ar paprāvu pūli,jo tur notiek stafetes maiņa kundziņiem ar zaļajiem numuriem,kuri izvēlējušies skriet maratonu divatā un sadalīt to uz pusēm.Tādu stafeti te piedāvā. Un tā kā skriešana jau palikusi pilnīgi induviduāla ,skatītāji var sākt, mēģinot izlasīt skrējēju vārdus, uzmundrināt personīgi. Te bija ko noklausīties un tas turpinājās līdz pat beigām-MAHTĒN ALĒ, ALĒ ,MAHTĪNS BHAVO,BHAVO. Tāda tā valoda ir,nu skaisti!!
Īsi pēc pusmaratona atzīmes garais, taisnais,plakanais trases posms arī noslēdzās un sasniegta ir apdzīvota vieta ANTIBES. Pati pilsētiņa atrodas kalnā pa labi,bet trase ved apkārt gar pussalas krastu. Līdz šim brīdim kāpumi bijuši tikai tādi simboliski. Maratona profila karte bija redzēta ,bet nebija īsti skaidrs kā tas būs dabā. Biju mēģinājis vizualizēt ar Google maps ,bet ne pārāk veiksmīgi. Profila karte tik draudīgi neizskatās,tāds neliels izcilnis kaut kur trases vidus daļā. Skatamies precīzāk- kāpums 5 kilometru garumā starp 25. un 30. kilometru ,vairs tik nevainīgi neizskatās. Uz vietas gluži tā nebija.Sākot no 24. - 28. kilometram bija vairāki asi un īsi kāpumi kuros tempu kaut kā izdevās vēl noturēt uz noskrējienu rēķina. Bet 29. kilometra kāpums iespēra tik dziļi ,ka no tā brīža atpakļceļa uz kaut kādu kvalitatīvu skriešanu vairs nebija tāpat kā nebija sēžas muskuļu un kāju saliecēju. Sekoja vēl straujš noskrējiens ,kas izslēdza arī "kvadraciklus" (tā es četrgalvainos saucu),un bija jāpāriet pilnīgā izdzīvošanas režīmā!
Jātipina tik tālāk. 30.kilometrs - trešo brokastu laiks. Izsūcu visu tropiskās garšas maisījumu. Nekāda vaina,būtu tik jēga no tā kaut kāda. Skats apkārt skaists,jāskrien tikai. Pa kreisi, līča otrā pusē, paveras pamatīgs kalns,bet tā kā ievērojamiem kalniem nevajadzētu būt ,tad visdrīzāk būs tam jāapskrien apkārt gar piekrasti un otrā pusē jau vajadzētu būt Kanām.Izskatās tīri sasniedzami. Pa ceļam vēl viens kūrortciemats JUAN LES PINS un 35.kilometrs jau klāt .Laiks notiesāt pēdējo maltīti.Šoreiz zinu,tā būs Kola ar kofeīnu ,lai smadzenes nepārstāj darboties pēdējos kilometros un neaizskrienu garām.Un darbojās labi-pēdējos 7 kilometros pat sāku rēķināt finiša rezultātu.Darīt tāpat nav ko. Rēķinu ļoti konservatīvi -ja viss plīst un gāžas, tad varu 5min/km tipināt un tas rezultētos uz 2.54. Pēc katra noskrieta kilometra atkal pārrēķinu,jāņem vērā vēl GPS kļūda 250 metri ,kas tā arī nav palielinājusies. Vienalga 3 stundām rezultāts netuvojas un tas mani apmierina. Pa laikam aizspurdz garām kāds skrējējs ar zaļu numuru-jā tā kādreiz es arī vārēju. Tomēr vēl kāpumi 37,38,39 kilometrs izrādās lēnākais 3 kilometru savienojums visā maratonā. Jāskrien pa platu lielceļu ar lēzeniem noskrējieniem un pacēlumiem ,kas pie 39.kilometra zīmes noved Kannās ,straujš pagrieziens pa kreisi,stāvs noskrējiens ,ko izpildu ar pilnīgi taisnām kājām. Vēl tikai maza cilpiņa gar pussalas malu un 40. kilometrs. 41.kilometra atzīmi nesagaidu,bet ir lieli vārti, kas norāda, ka sākas pēdējais kilometrs. Ielu ieskauj palmas ,labājā pusē viesnīcas paliek aizvien krāšņākas,cilvēki aizvien vairāk. "MAHTĒN MAHTĒN ALĒ ALĒ". Kaut kā dikti garš kilometrs sanāk. 20 metrus priekšā esošos divus sagrautos tēlus arī ķert negribas ,bet finiša bilde būs tāda nejēdzīga-pa vidu starp diviem.Nē tā nevar! Paskatos atpakaļ vai kāds nav notēmējis arī uz mani,diviem maziem ķipariem iedodu pieci un sāku vicināt rokas. Kājas vel kaut ko grib iebilst,bet nu ja jāskrien tad jāskrien! Īsi pirms zilā paklāja esmu starp abiem ,izskatās ka viņiem nav ko piedāvāt. Ja nav tad nav ,vicinu savus elkoņus tālāk un finišēju 2stundās 51minūtē 45sekundēs. Ieskaitīts!
Medaļa, finišētāja krekls, mugursoma, ūdens, augļi, sviestmaize un var iet pārģērbties. Viss raiti un vienkārši. Sieviņa arī ceļu no Nicas atradusi. Kannās neaizkavējamies ,jo negribas iestrēgt ,kad finišēt sāks izturīgākie sportisti un plāns ir nākošajā rītā atgriezties ar riteņiem,mērojot maratona trasi vēlreiz. Tad arī paredzēta kultūras programma ar sarkanā paklāja un citu vietu apskati un šopings protams.
Īsākais ceļš uz Kannu staciju un pēc 20 minūtēm jau izkāpjam atpakaļ Nicā, itkā nekas nebūtu bijis un, ņemot vērā agro startu pulkstens astoņos ,vēl priekšā visa diena kulinārajām izvirtībām. Labi ka no stacijas līdz mājām ir tikai 4 kilometri. Staigāt mums patīk,galvenais lai nav JĀSKRIEN!
P.S. Pēcgarša laba un divas dienas pēc atgriešanās , pieteicos jau uz nākošo pēc nepilniem 4 mēnešiem. Nevar neskriet!
