Septiņu pauguru maratons Lisabonā.

Trīs dienas līdz startam.
Lisabonas lidosta atrodas praktiski pilsētas centrā un no tās gan uz Lisabonas maratona ekspo,gan pilsētas centru var nokļūt kājām. Ir saulains ceturtdienas rīts un brīvās sešas stundas var pavadīt romantiskā pastaigā ekspo virzienā ar diviem vidēji lieliem koferiem,velkot tos pa nepārāk viesmīlīgo Lisabonas  trotuāru bruģi. Daudz vieglāka pārvietošanās ir pa riteņbraucēju joslu,kur velosipēdi parādās reti un konfliktos neiesaistās. Ekspo atrodas Težu upes krastā netālu no delfinārija. Visu trīs  kilometrus garo ceļu ir jāiet NO kalna un bēniņos sāk iezagties šaubas par itkā plakano Lisabonas maratonu. Arī diena ir iesilusi un saulē liekas visi trīsdesmit grādi.Ap šo laiku pēc trīs dienām jau sen vajadzētu būt finišējušam ,bet kaut kā neliekas ,ka pāris stundas agrāk būtu īpaši vēsāks. Ekspo nav nekas grandiozs,apmēram basketbolzāles lielumā ar dažiem veikaliem,pāris izklaidēm un numuru saņemšanu vienā zāles pusē un kreklu saņemšanu otrā. Šogad ir nopelnīts īpašais starta koridors - SUB 6 hrs glīti uzdrukāts uz numura-tas pat nav kaut kur pa vidu,tas ir pats pēdējais koridors. Lai nebūtu starta rītā jāiespringst,tomēr griežos pie orgiem un tavu brīnumu pēc minūtes puisis jau nāk ar izdrukātu akurātu uzlīmi. Šādam pavērsienam acīmredzot viņi bija gatavi. Paņemu kreklu,trases karti,banānus(visu ko dod, ņemam) un ekspo apmeklējumu noslēdzam. Par laimi dzīvokļa saimniece ir pretīmnākoša un ļauj mums ievākties pāris stundas ātrāk un mēs varam beigt nogurdinošo somu vilkšanu pa bruģi. Pat vairāk uzzinot ,ka mēs esam trīs kilometru attālumā laipnā Rita piedāvā mums atbraukt pakaļ.Smalki.Pa ceļam uzzinam,ka nepārāk attīstītā Lisabonas priekšpilsēta drīz tiks sakopta un šajā pilsētas daļā pašvaldībai ir lieli plāni kā arī par to ka rajons kurā mēs dzīvosim ir īpaši elitārs divstāvu jūras tirgoņu mājokļu rajons. Realitāte ir daudz daudz skarbāka un viens vārds izlauzās saimniecei aizejot D...Š(nerunā patiesību). Ir viens liels pluss - dzīvoklis nav trāpijies kalnā,kas būtu ļoti nepiemēroti pāris dienas pirms maratona. Vēl tikai pēdējais tempa treniņš pa naksnīgo Lisabonu un divu dienu atpūta ar ogļhidrātu uzlādi var sākties.

Lisabona no augstākā no pauguriem.

Divas dienas līdz startam.
Kā vislabāk sagatavoties maratonam? Protams ,trīs mēnešus krāt kilometrus,pārmaiņus izklaidējoties ar intervāliem,tempa un garajiem treniņiem. Divas nedēļas pirms starta izņemt no ēdienkartes maizi un gāzētos dzērienus. Nedēļu pirms starta  trīs dienas mocīties ar bezogļhidrātu diētu. Tas viss ir labi un strādā un kāpēc gan ,divas dienas pirms starta tā vietā ,lai gulētu ar kājām gaisā,  nedoties iespaidiem pārbagātā ekskursijā uz UNESCO sarakstā esošo kalnu pilsētu Sintru - visi jau nav atbraukuši skriet. Kad Sintras cietoksnis ir ieņemts, ceļu lejā tomēr izlemjam baudīt ar moto-rikšas palīdzību,nedaudz pasaudzējot kvadraciklus(kvadricepsus),kuri varētu ievērojami ciest kāpjot lejā pa stāvo serpentīnu. Nu ļoti viss te atgādina SanMarino.

  Sintra. Augstāk uzkāpt vairs nevarēja.

Viena diena līdz startam.
Sestdienas rītu gaidīju ar īpašu satraukumu. Siguldas pusmaratonā izšķīrās Skrien Latvija kopvērtējums un par laimi vai diemžēl es varēju attālināti noskatīties kā izšķīrās mans liktenis. Gada sākumā,kad izplānoju rudens maratonus ,nevarēju iedomāties ,ka varēšu cīnīties par V40 1.vietu kopvērtējumā otro gadu pēc kārtas. Pirms pēdējā posma Siguldā ,es knapi turējos pirmajā vietā ar 2 punktu pārsvaru apsteidzot Raimondu Siliņu. Trešā vieta mūs vairāk neapdraudēja-ja arī Aigars Matisons finišētu pirmais ,vienalga punktu skaits viņam pietiktu tikai trešajai vietai. Un uz Aigaru es arī liku visslielākās cerības manas pirmās vietas nosargāšanā. Aigars mūsu veco ļaužu grupā ir vienīgais ,kurš varētu apskriet Raimondu par 2 minūtēm. Tieši tik Raimondam bija jāzaudē pirmajai vietai grupā,lai es saglabātu pirmo vietu. Bet nu notika kā notika...Raimonds uzvarēja un ar to arī nostūma mani uz otro vietu. Tas arī būs mans pēdējais pjedestāls,jo nākošgad V40 papildinās prāvs pulciņš 1979.gadā dzimušo elites skrējēju. Bija divi varianti,uz startu svētdien iziešu pacilātā noskaņojumā vai nē....tātad nē.

Raimonds pirmais.Atzīstu sakāvi.

Lisabonas maratons ir viens no tiem retajiem ,kur nav jāskrien apļos,bet no pilsētas uz pilsētu. Starts Lisabonas maratonam ir kūrortpilsētā Kaškaiš(portugāļu valodu ne ar vienu nevar sajaukt) un trase stiepjas gar Atlantijas okeāna krastu līdz pat Lisabonas centram. Visos aprakstos  tiek raksturots kā skaists,vizuāli baudāms maratons-vēl nevienu maratonu nav izdevies vizuāli izbaudīt :) - protams ievēro dažas lietas - kāpumus piemēram,pretvēju un tml. Lasot ,vairākas reizes arī uzdūros vārdam FLAT(plakans)-tas ir pat vairāk kā melots.Īpaši aizdomīgu padarīja šis plakāts no pagājušā gada.

Ēdu kalnus brokastīs.

                                           

Grūti pateikt ,kas tam bija par iemeslu,bet maratona mājas lapa galīgi neatbildēja uz jautājumiem nedz par pašu trasi nedz reljefu. Iespējams ,ka pie vainas bija SOLIS ATPAKAĻ ,jo ar šo gadu Lisabonas maratons bija zaudējis zīmolu ROCK `N  ROLL MARATHON.

Tātad Siguldas ZELTA(tomēr sudraba) Rudens iedvesmots, sakrāmēju starta somu un varējām doties uz starta ciematu Kaškaiš ,lai svētdienas rītā varētu izgulēties un daudz nestresot par nokļūšanu startā. Pat vairāk ,istabu noīrēju 50 metrus no starta līnijas,tā ka pat par tualetes apmeklēšanu nebūs jāuztraucas. Kaškaiš ir kūrortpilsēta Atlantijas okeāna krastā ar savu "JOMAS ielu" uz kuras grūti nenopirkt kādu suvenīru,ar vecpilsētu kas pilna neskaitāmu tūristu paēdināšanas iestāžu un serferu ,kuriem viļņu un vēja te ir ar liku likām. Tā arī pavadam sestdienu ,pastaigas gar okeānu mijot ar makaronu transformēšanu enerģijā!

Karboloudings.

Starts.
Svētdiena iesākas ap vieniem naktī ,kad es uztraukuma par aizgulēšanos vadīts pārbaudu telefonu un saņemu E-pastu no Lisabonas maratona orgiem-sakrā ar vētru(hurricane Leslie), maratona starta laiks pagaidām tiek pārcelts par vienu stundu un ir 9. Divas domas : pirmā - sapņoju ,otrā - finišējot stundu vēlāk ,diena ir par stundu vairāk iesilusi un temperatūra finišā varētu tuvoties 30 grādiem!!! Sacensību centrs ir praktiski zem logiem,tā ka jebkuru aktivitāti varēs nokontrolēt un atliek vien gaidīt rītu par stundu koriģējot rīta rituālu.

Sacensību centrs ir izkārtojies parkā blakus hipodromam. Apmēram stundu pirms starta sakarāmēju somu ,kura tiks nogādāta uz finišu un aiznesu to nodot pie reizes izpētot startu. Cilvēku jau ir gana biezs-teicējs ziņo ,ka startā iziešot ap 5000 dalībnieku. Starta koridori aizstiepjas savus 300m uz Kaškaiš centra pusi,savukārt starts atrodas pilsētas zemākajā punktā un pirmais kilometrs ir pret kalnu-ar tādām pirmā kilometra pārķeršanas zālēm vēl nebiju sastapies. Vēl atgriežos ,lai veiktu pēdējā brīža ekipējuma korekciju un papildinātu ogļhidrātu rezerves. Pasakamies par uzņemšanu un lēnā riksīti var doties uz startu. Pēdējie uzmundrinājumi no manas labākās puses un ieslīdu koridorā piecas minūtes pirms starta,nostādamies uzreiz aiz uzvarētājiem. Viss lieliski! Neko negribas! Nekas nesāp,nespiež,neberž! Želejas ar matu gumijas palīdzību kaut kā karājas. Gaidam startu.

Treš...doiš...um    ŠTARTAIŠ!!!-to es izdomāju,bet apmēram tā skan portugāļu valoda :)

Gar Atlantijas okeānu no Kaškaiš uz Lisabonu.

Pirmajā kilometrā ir 26 augstuma metri. Tā ir apmēram 8 stāvu māja. Otrā kilometra laikā ,gan tikpat ir arī jānoskrien uz leju ,bet tas daudz nemierina.Jūtams ļoti spēcīgs pretvējš ar ļoti stiprām brāzmām no okeāna-Leslija veljoprojam plosās- tāpēc izlemju konservatīvi nosēdēt grupiņas astē līdz U pagriezienam,lai kāds arī temps nebūtu. Bet temps noturās sub 4min/km un tas ir labi,nesanāks pārķert startu ,bet arī plāns A uz 2.45 nebūs gluži sasniedzams.  Trases pirmie 7 kilometri ved prom no Kaškaiš gar piekrasti Atlantijas okēāna virzienā,tad sekko U pagrieziens un jāmēro 7 kilometri atpakaļ līdz Kaškaiš ,kur astotajā stāvā ir jāuzskrien vēlreiz un tad jau taisnais(ne plakanais) gabals līdz Lisabonai. Pēc U pagrieziena visas grupiņas sašķīst un tālāk līdz Lisabonai katrs skrien pats par sevi. Pirmie 10 kilometri ir noskrieti 39 minūtēs bez īpašas piepūles. Ja starts bija pilsētas nomalē ,tad atpakaļceļā ir jāizskrien caur pilsētas centru un tur atbalstītāju netrūkst,arī mana atbalsta komandiere filmē ar telefonu un paspēj iedot arī pieci! Tālāk kilometri pīkst raiti ar tempa noturēšanas uzdevumu katrā otrjā kilometrā,kad atkal ir kārtējais kāpums. Nez vai tas ir optisks māns vai kā citādāk ,bet sajūta ir tāda ka ceļš ir slīps uz okeāna pusi un labā kāja visu laiku skrien zemāk. Tas sāk nedaudz kaitināt labo celi un gūžu un kā rodas iespēja cenšos skriet pa ceļa otru malu. Pusmaratons noskriets 1 stundā un 22 minūtēs.

Kaut kur pa vidu.

Ar visiem uzdevumiem, tempu izdodas noturēt plus mīnus robežās. Nav pilnīgi nekāda cīņa,nekāda sacensība. Tu viens pats un ceļš. Pa laikam kādu apdzenu. Pa laikam kāds apdzen mani. Taktikā nekas nav mainijies-viss skrējiens sadalīts četrās želejās un tam pakārtota arī ciešanās. 10-20-30-35. Karstums ,nevis nav šķērslis, viņa vienkārši nav(Leslija bija aizpūtusi arī to) un biežajiem ūdens punktiem,ik pēc katriem trīs kilometriem, nav nekādas jēgas, bet instinktus nesalauzt un ja dod tad ņem. Padotas tiek pudelītes un tas ir ļoti ērti. Vienīgi sākot no 30. kilometra prasījās ,lai kāds tās arī atver-tirkšķi taisīt palika arvien grūtāk. Ap trīsdesmito kilometru bija pēdējais kāpums un tā vērtība arī bija mērāma 8 stāvos un uz noguruma fona tas rezultējās ar lēnāko kilometru 4.15. Taču cerību viesa tas .ka beidzot skatam bija pavēries slavenais 25.aprīļa tilts(Ponte 25 de Abril-23.garākais vanšu tilts pasaulē-garāks par 2km),kas nozīmēja ka 37. kilometrs jau nav nemaz tik tālu. Atlikušie 12 bija pilnīgi gludi,tas mierināja. Pēc trīsdesmitā kilometra ,nākošais mazais mērķītis bija pārkāpt no divcipara uz viencipara atlikušajiem kilometriem. Tad 35. kilometrs ar pēdējo kofeīna želeju un īstais maratons var sākties. Pēdējie septiņi un pa galvu maisās pulks domu no kurām viss skaļāk bļauj atgādinājums "IZBAUDI - TEV PĒC PUSOTRA MĒNEŠA TAS IR JĀDARA ATKAL". Pēdējie kilometri bija grūti daudziem starp 21. kilometru un finišu es pakāpos par 15 vietām.

Neatdošu!

Ap 39. kilometru nomērķēju uz vēl vienu puisi zilā kreklā ar bārdu un copi matos. Viņš mani prom nelaida un tālāk skrējām blakus. 40. un 41. kilometrs bija pa taisnu garu ielu kuras galā bija gala stacija no kuras vilcieni izbrauca uz Kaškaiš un turpat arī pilsētas centrs. 40.kilometrs bija otrais lēnākais,bet 41. un 42. atkal bija pieļaujamās robēžās. Viss 42. kilometrs veda pa bruģi un tas jau tā stīvās kājas un dibenu sapurināja vēl vairāk. Līdz finišam trīs 90 grādu pagriezieni-viens pa kreisi un divi pa labi. Apmēram 500 metrus pirms finiša mans jaunais draugs ar copi kaut ko man portugāliski sāka stāstīt,laikam nogurums man  neļāva saprast nevienu vārdu , un nesaņēmis no manis atbildi pirmajā pagriezienā pa kreisi viņš paātrinājās. Par košanos vispār nebija nekādas domas.Lai tikai tas viss vienkārši beidzas. Nākamajos 200 metros mēs strauji pietuvojāmies vēl vienam atpalicējam un otro pagriezienu jau izskrējām viens aiz otra. Nopīkst 42.kilometrs līdz finišam 200 metri,GPS kļūdas nav. Seko pēdējais pagrieziens un tajā pašā brīdī mēs izlīdzinamies ar atpalicēju un tikai  ieraugot finiša vārtus es varēju sevi nomotivēt skaistai finiša bildei. Manam portugāļu draugam nebija ko atbildēt un varēju lepni finišēt ar paceltiem rādītājpirkstiem 2st.48min.35sek ,kas deva 36.vietu kopvērtējmā un 5.vietu vecuma grupā.

Mans 15. Ieskaitīts.

Pēcgarša laba. Lai arī summā bija sakrājušies ap 260 augstuma metri,maratons patika. Noteikti varētu atbraukt vēlreiz,kaut vai lai nākošajā dienā pēc maratona izbrauktu un izbaudītu trasi ar riteni.Šoreiz sliktie laikapstākļi pirmdienā to neļāva izdarīt. Tā kā Lisabonas maratons ir diezgan agrā rudenī un Lisabona ir gana zemu uz dienvidiem,parasti te vēl ir diezgan karsts un priekš mums ,kas jau mēnesi ir skrējuši garajās biksēs ,var būt par siltu.Man paveicās un diena vairāk par 20 grādiem neiesila. Vēl jārēķinās ar to ,ka saule visu laiku spīdēs acīs un nevienu brīdi nebūs ēna ,kur no tās paslēpties.

Tā kā atsildīties nebija ne mazākās vēlēšanās,to veiksmīgi aizstājam ar garo pastaigu pa pilsētas centru. Paralēli maratonam norisinās arī pusmaratons,bet tas startē 2,5 stundas vēlāk un no citas Lisabonas puses. Trases savā starpā nemijas un satiekas tikai zem finiša arkas. Kad pusmaratona trases pēdējie 5 kilometri ir izstaigāti un skatam paveras 25.aprīļa tilts ,atceramies ,ka vēl nav būts pretējā upes krastā kur atrodas Kristus statuja ,kas atgādina iespaidīgo statuju Rio. Lisabonā tā ir daudz mazāka,bet vienalga tajā ir vērts uzkāpt un sajusties niecīgam.

Atliek vien divas dienas kulinārājām izvirtībām un var sākt krāt spēkus nākošajam maratoam jau pavisam drīz arī kaut kur siltumā. Sezona vēl nav galā!

Nevar neskriet!

Lasīt vēl:
SEVIĻAS maratons.
Maratons NICA-KANNAS.
VENĒCIJAS maratons.

Veterānu kari.Otrā sezona.

Tāpat kā gadu atpakaļ, arī 2018.gada sezona iesākās Saldū ar Rozentāla 10 kilometru skrējienu,ar vienu nelielu atšķirību-slinkums ļāva palikt mājās.Šoreiz neizmantoju iespēju iesildīties pirms brauciena uz Liepāju kā distances tā arī ceļa ziņā.Rezultāti Saldū parādīja ,ka ziemā labi pastrādājis ir Valdis Ņilovs un SKRIEN LATVIJA pusmaratona veco ļaužu vecuma grupā, cīņa būs vēl sīvāka. Uz trīs godalgotām vietām ir 8 pretendenti,no kuriem visi var noskriet ap 1st.15min. no kuriem divi(Aigars Matisons un Jānis Gailis), var noskriet arī zem 1st.13min.,kas pārējiem reāli ļauj cīnīties tikai par zemāko pjedestāla pakāpienu.

Visu pagājušo sezonu plecu pie pleca noskrējām ar Petras Pranckunas un nekas neliecināja,ka kaut kas varētu mainīties arī šogad-startā saskatījāmies un bez vārdiem bija skaidrs -skriesim kopā! Turpat arī Aigars,Raimonds Siliņš,kurš pagājušo sezonu piedalījās tikai kādā no Stirnu buks posmiem un uzreiz pārējos V40 jauniešus nolika pie vietas un Ainārs Kvedaravičs,kurš mani ir pazemojis visās trīs kopā skriešanas reizēs-vienreiz Siguldas pusmaratona finiša spurtā un divas reizes pēc kārtas Lattelecom pusmaratona pēdējā kilometrā, aizejot garām kā stāvošam. Jau startā iezagās zaudējuma rūgtums un prieks,ka nebūs jāgaida apbalvošana ,kura paredzēta apmēram 3 stundas pēc finiša.

Starts!

Starts! Latvijas ELITES skrējēji aizskrien uz finišu un tad arī mēs  pārējie varam sākt tipināt. Kā jau ierasts ,startā izrāvienu izdara Valdis,līdzīgi kā Stirnu bukā Milzkalnē un Valmieras maratonā,kas  pēc apmēram 10 kilometriem viņam nedaudz atspēlējās tad un arī šoreiz. Starta taisne ir gara un plata un ir viegli noorientēties - lielos vilcienos skrējiena plāns ir gatavs - cik iespējams ilgi noturēties līdzi Aigara Matisona grupiņai-vimaz pirmo apli no trim un pēc tam kā sanāks. Veiksmīgi iekārtojos aizvējā aiz Aigara,Raimonda un vēl kāda jaunieša,kas finiša protokolā izrādījās ir mūsu Spartietis Edgars Simanovičs(biju pārsteigts par viņa augumu-paliels ultramaratonists) un Petras protams blakus. 

Jāturās pie Aigara.

Tātad četri V40 pretendenti plecu pie pleca un vēl Valdis kaut kur priekšā. Pirmais kilometrs nopīkst 3.30 - nekāda vaina kājas vieglas,aizdusas nav - mierīgi var turpināt. Kaut kur ap trešo kilometru noķeram un apdzenam  Kristapu Kaimiņu ,pārsteigums, laikam sezonas sākums un vēl nav ieskrējies. Starp citu jau nākošgad Kristaps un vēl daži no ĻOTI ātrajiem skrējējiem,pievienosies V40 klubiņam. Kilometri pīkst raiti,temps nemainās un pulkstenī pat neskatos.Taisnais gabals ar U pagriezienu arī nav pārāk garš.Atpakaļ ceļā noķeram Valdi,kurš tomēr mūsu grupiņā neieķeras un tālāk jau gar jūru un pa promenādi atpakaļ uz Lielo Dzintaru turpinam piecratā - četri V40 un Edgars.

Pirmā apļa beigas. Petras pazūd aiz Edgara-iespaidīgi!

Minimums ir izpildīts,tagad jācenšas turēt līdzi pēc iespējas ilgāk un varbūt notiek brīnums. Starta taisnē nedaudz iepaliek Petras,bet diezgan ātri atkal ir atpakaļ. Jāņem vērā ,ka katrā pagriezienā Aigars nedaudz kāpina, saraustot tempu un sekotāju ritmu. Pagajušā gada Valmieras pusmaratona posmā viss notika līdzīgi un ap 10. kilometru Aigara tempam turēt līdzi vairs nevarēju. Otro reizi pēc U pagrieziena ,trases tālākajā galā, Aigars atkal veica nelielu paātrinājumu ,uz ko mums ar Petru nebija ko atbildēt. Tuvojoties jūrai Petras strauji palēninājās,kas vairs nebija pieņemams ātrums un atlikušie 9 kilometri bija jāskrien vienam. Šķiroties viņš vēl pārprasija par Raimondu un viņa vecuma grupu un tas acīmredzot bija pēdējais piliens viņa motivācijā. Tā arī noslēdzām otro apli - Aigars ,Edgars un Raimonds apmēram 20 sekundes  priekšā un es lepnā vientulībā jau sāku priecāties par savu godam nopelnīto trešo vietu vecuma grupā. Trešā,pēdējā apļa starta taisnes galā no Aigara grupas nedaudz iepaliek Raimonds un diezga strauji sāk slīdēt atpakaļ. Pie strūklakas viņu noķerot un pārprasot vai tas ir viss vai ķersim rokā, saņemu nopūtu un turpinu tālāk viens. Godalgota vieta sāk izskatīties arvien cerīgāk. Vienīgais ,kurš vēl var sabojāt svētkus ir Ainārs ar savu spēju pēdējos kilometros lidot! Trešo reizi pēc U pagrieziena ,kad līdz finišam atliek vien 4 kilometri piefiksēju Aināru kurš skrien kopā ar Kristapu Kaimiņu un saskaitu ,ka viņi iepaliek apmēram 30 sekundes. Ja atlikušos kilometrus noturēšu ap 3.30, vajadzētu pietikt un otro vietu izdotos noturēt. Apdzenamo pa apli ir aizvien vairāk un pagriezienos atskatoties grūti saprast vai tev kāds tuvojas vai tie ir tikko apdzītie. Gar promenādi cilvēku ir pavisam daudz un atliek vienīgi uzsākt finiša spurtu laicīgi  ,cerībā ,ka kāds nesabojās svētkus.Pēdējā pagriezienā no promenādes vēl mēģinu atskatīties-itkā neviena nav ,bet drošības pēc izspiežu vēl pēdējo un finišēju 1 stundā 15 minūtēs un 41 sekundē,kas dod 14.vietu kopvērtējumā un 2. vecuma grupā. Plāns izpildīts ar uzviju. 

Veco ļaužu pjedestāls ar Aigaru Matisonu un Aināru Kvedaraviču. 

Jāatzīmē ,ka 6  V40 skrējēji izskrēja zem 1 stundas 20 minūtēm,kas liecina par ļoti sīvu konkurenci un sezonas turpinājums būs vēl interesantāks.

Tiekamies Daugavpilī!

P.S. Salīdzinot ar pagājušo gadu,Liepājā trase noteikti ir uzlabota un trīs apļu formāts noteikti ir labākais risinājums.

Seviļas bārddzinis.

Likās,ka tie būs tikai vārti vai vārtrūme caur kuru varēs nokļūt stadionā. Tagad sapratu  ,ko domāja pagājušā gada dalībnieks,runājot par krampjiem nokļūstot stadionā-tunelis apmēram piecdesmit metru garumā ar nogāzi 15%. Ja pie stadiona esi uz spēku izsīkuma robēžas,tad veikt goda apli var nākties ar taisnām kājām vai rāpus.Visu to ņemot vērā samazinu soļa platumu un tuneli notipinu piesardzīgi. Stadiona celiņa segums robains,bet tas vairs netraucē.Iespaids tāds, ka šajā Seviļas stadionā De La Cartuja sen vairs nekas nenotiek un lietderīgi tiek izmantotas tikai zemtribīņu telpas. Pilnā tribīne gar finiša taisni ar līdzjutējiem ir neliels pārsteigums ,bet ja pieņem ,ka dalībnieku skaits  ir ap 10000,tad varētu būt arī pilns stadions. Kājas pārņem pārsteidzoš vieglums un pat nepamanu ,ka skrienu pa kādu no ārējiem celiņiem kā pierasts māju stadionā,lai aplis būtu garāks. Ātri laboju kļūdu un pārkārtojos. Pāris atpalicējus apdzenu viegli un nopriecājos ,ka finišā nebūs jāākstās ar sprintēšanu. Solis viegls un stadiona apli tiešām izbaudu, katrus 20 metrus paskatoties atpakļ. NEVIENA NAV. NAV. NEVIENA NAV.  Finiša taisne izklāta ar zilo paklāju.Pēdējā virāžā vēl atskatos kādas reizes trīs-neviena nav ,tikai reklāmu barjeras. Pirmie vārti ,otrie un finišs. Beidzot var apstāties un pastāvēt-laime neaprakstāma. Nedaudz izbrīna kundziņš ,kurš man paiet garām apmēram 2 sekundes pēc manas apstāšanās. Tam nepievēršu uzmanību, jo finišēju taču viens un tikai no līdzjutējiem uzzinu ,ka izvērsusies īsta drāma kā labākajos kuriozu video ,kamēr es esmu baudījis SEVIĻAS MARATONA pēdējos metrus, plivīnādams pirkstus un demostrēdams savu #skrienlatvija kreklu labākam finiša foto,kāds platiem soļiem man bija tuvojies un pietrūcis vien bija tikai pāris metru līdz sezonas pazemojumam. Paveicās!

Divus mēnešus atpakaļ varēju tikai sapņot un cerēt ,ka notiks brīnums un es Seviļā finišēšu. Maratonam pieteicos īsi pēc atgriešanās no Nicas novembra sākumā. Atjaunošanās pēc Nicas maratona neritēja diez ko raiti. Visu laiku tāds stīvums ceļos nepārgāja un vairāk par 10 kilometriem skriet nebij komfortabli nerunājot par kādu ātruma treniņu atsākšanu. Nedaudz radija bažas 18.novembrī paredzētais Rīgas Rogainings,kurā kā parasti startējam ar lielisko 4H PASTAIGAS komandu. Pēc iepriekšējo gadu prakses zināju ,ka jānoskrien būs 30+ kilometri un uz kājām jāpavada 4 stundas. Ar pāris pretsāpju tabletēm vajadzētu pietikt. Jau startā iezīmējās stīvs labais celis un ar katru nākamo kilometru palika aizvien sliktāk,sevišķi grūti nācās nelīdzenās virsmas . Četras stundas kaut kā pagāja,bet snaudoša problēma ,kas nedaudz traucēja bija pārvērtusies akūtā traumā. Viss vakars ar ledus paku uz ceļa plus smēres un pretsāpju tabletes nedeva nekādu rezultātu. Pēc pāris dienu atpūtas  iezīmējās interesanta tendence ,kas atkārtojās katru reizi,kad mēģināju atsākt skriet. Sadzīvē nebija nekādu ierobežojumu-iešana,trepes,pietupieni,cita veida sporta aktivitātes-tennis,trenāžieri - celis nebija šķērslis. Tikai sasniedzot monotonas skriešanas maģisko 3 kilometru atzīmi ,labais celis pilnīgi pārstāj sadarboties ar velkošu sajūtu paceles saites rajonā ar sekojošu pilnīgu ceļa nobloķēšanos. Un tā katru reizi. Gāja nedēļas-nekas nemainijās. Trīs reizes vīlos fizioterapijā un teipošanā,kas padarīja lietas tikai sliktāk. Uz pareizā ceļa bija osteopāte ,kas norādija iespējamo problēmu cēloni un risinājumu. Pēc sāpju lokalizācijas tapa skaidrs ,ka problēma nav pašā ceļa locītavā bet paceles saitē(no bļodiņas uz leju). Visu ņemot vērā uzstādiju diagnozi-PACELES SAITES TENDENĪTS un uzsāku agresīvu ārstēšanas kursu:

*14 dienas nesteroīdo pretiekaisuma  līdzekļu diēta

* baseins 4/5 reizes nedēļā

* karstā joga 1 reizi nedēļā

* velometrs 2x dienā pa 30 minūtēm

* atsākot skriet - gumijota saite apakšstilba  augšējā  daļā  stipri  nospiežot paceles saiti

Pēc divu mēnešu muļāšanās varēju atkal notipināt 10 kilometrus un uzmest 6 nedēļu plānu ,lai sagatavotos Seviļas maratonam ar vienu mērķi - finišēt!

Seviļā ierodamies ceturtdienas pēcpusdienā caur Frankfurti. No lidostas uz pilsētas centru ved autobusa līnija EA un nogādā pilsētas centrā 30 minūšu laikā. Apartamentu noīrēju vecpilsētā un tas bija lielisks-neliels augšējā stāva dzīvoklis ar jumta terasi un skatu uz citām jumta terasēm-jumtus apdzīvot viņi prot. Neviens jumts nav slīps ,katrs metrs tiek izmantots. Pēcpusdienas saule labi silda un kāpēc nepasauļoties. Pēc manas pārliecības trīs dienas pirms sacensībām ir jāatstrādā tāds grūtāks treniņš un tad divas dienas vajadzētu pilnīgi atturēties no skriešanas. Tā arī daru - īsās bikses,t-krekls un var iet paspodrināt Seviļas velo joslas,jo tas bija labākais segums skriešanai. Trotuāru akmens flīzes ir pacietas un ielu asfalts diezgan grubuļains,kas labi bija jūtams visā maratona trasē. Labs kontrasts no Latvijas -20  Seviļas +20-smaidu grūti dabūt nost no sejas. Griežās labi un vajadzīgo ātro 10 kilometru vietā sanāk visi 13 iepazīstoties ar Isla De La Cartuja-salu uz kuras paredzēts maratona starts un finišs.

Seviļas maratona Expo atrodas pilsētas otrā pusē izstāžu centra Fibes Sevilla telpās. Uz 7 kilometrus attālo piepilsētu var aizbraukt ar autobusu ,mēs aizgājām ar kājām, iepazīstoties ar Seviļu .Par numuru saņemšanu bija nelielas bažas ,jo nebija saņemta apstiprinājuma vēstule uzrādīšanai,kas arī nebija nepieciešama. Dalībnieku saraksts pie sienas ļāva uzzināt sev piešķirto numuru un tālāk tikai jādodas pie atbilstošā stenda. Numurs,labumu soma ar vējjaku saņemta un var izpētīt sponsoru piedāvājumus. Ja ir vēlme saņemt arī FINIŠĒTĀJA kreklu, pēc tā ir jāgriežas papildus New Balance veikalā. Liels bija daudzu dalībnieku pārsteigums ,ka pēc finiša viņi saņēma neko 😒. Kopumā expo līmenī līdzīgi kā Berlīnē vai Parīzē. Kā nekā Seviļas maratons pirmo gadu bija ieguvis Zelta kvalitātes zīmi( Rīgai pagaidām Bronza).

Pirms maratona atlicis vēl izdarīt tikai vienu lietu. Protams apmeklēt autentisku bārddzini! Kā tad Seviļa bez bārddziņa. Divas profesijas Seviļā ir cieņā-uz katra stūra ir barddziņu un zobārstu kantori. Tāpēc likās ,ka, kā iešu tā mani tur kāds sagaidīs ar atvērtām rokām.Kā tad - dabūju pierakstīties! Labi, ka tajā pašā dienā. Visi frizieri/bārddziņi vīrieši. Man gadījās nepārāk entuziastisks,kurš vienkārši darīja savu darbu, pāris reizes nometot ķemmi, kas lika palikt aizdomīgam par viņa acu skaidrumu.Bet nekas - nogrieza labi,noskrāpēja gludi-sieva laimīga!

Sestdienas galvenais uzdevums bija iepazīties ar trases atslēgas punktiem. Startu ,lai no rīta vieglāk būtu noorientēties kur krūmi ,kur koridora ieeja un kur tuvākie krūmi. Otra svarīgākā trases daļa, ko vēlams izstaigāt ,vismaz man, ir pēdējie 5/7 kilometri, kad ļoti gribēsies apstāties un katra zināma  vieta motivēs vēl drusku paciesties. Seviļā 35. kilometrs ir Plaza de Espana un tālāk caur vecpilsētu atpakaļ uz salu - Isla de la Cartuja. Iegūtās zināšanas vēl nolēmām nostiprināt ar Hop on,Hop of  autobusa ekskursijas palīdzību,jo parasti ar staigāšanas ierobežošanu nav īsti labi veicies. Vēl tikai ierastais pus kilograms makaronu un var sākt gaidīt startu.

Prognoze solija lietu,kas veiksmīgi nepiepildījās ,bet apmākušās debesis nodrošināja ne tik dzestru rītu. Starts 8.30 un īpaši ātrāk arī nav ko ierasties. Vakarā viss sakārtots,numurs piesprausts ļauj atstāt mājas bez liekiem stresiem. Līdz startam nepilni trīs kilometri ,ēdot želejkonfektes un dzerot isostaru paiet ļoti ātri. Dalībnieku skaits 10000,drošības pasākumi 0. Berlīnē, piemēram, visa starta zona kopā ar pieguļošo Tier Garden apjosta ar 3 metru augstu sētu un iekšā var tikt tikai dalībnieki pēc somu pārbaudes. Šeit neredzēju nevienu drošībnieku. Vietas, kur iesildīties daudz,krūmu pietiek un rindās stāv tikai kautrīgākie. Ieiešanu savā 2. koridorā atstāju uz pēdējām 5 minūtēm un kļūdos. Tikko pienākot pie vārtiem tiek pārrautas lentes un 3. un 4. koridora straume man sāk slīdēt garām. Pēc iespējas ātrāk iejūku pūli ,kas mani aiznes apmēram 10 metrus no starta. Nav tik traki,bet patīkamāk būtu bijis stāvēt uzreiz aiz uzvarētājiem. Pāris uzrunas un STARTS! Pirmie divi kilometri ved pa platu 3 joslu šoseju katrā virzienā un tas ir labākais risinājums starta plānošanai, lai visi labi izretotos. Ņemot vērā piebremzēto startu ,sakarā ar neveiksmīgo nostāšanos,pirmo kilometru nācās paātrināties nevis piebremzēt kā parasti. Divu dienu pilnīga atturēšanās no skriešanas arī deva savus augļus-nesāku sev jautāt, ko es te daru kā citas reizes. Kilometri pīkst diezgan raiti un trase caur Trianu noved atpakļ uz sauszemes pie Torre del Oro torņa.Pagrieziens uz krastmalu un tālāk taisns posms gandrīz 5 kilometru garumā ar vienu pazemes viaduktu ,par ko bija nelielas bāžas ,cik stāvs būs noskrējiens un uzskrējiens. Nekāda vaina – īss un lēzēns. Trase tiek popularizēta kā viena no gludākajā maratona trasēm Eiropā un tā ārī bija. Es teiktu vairāk ,katru reizi kā iesākās kāds garāks taisnais posms sajūta bija tāda, ka visu laiku jāskrien uz leju. Varbūt tā bija vizuāla ilūzija ,bet nākošajā dienā mērojot trasi ar riteni likās tieši tāpat - kad iet uz augšu īpaši nepamana, bet tāds viegls lēzenums uz leju ir jūtams regulāri. Vienīgajā trases krustojumā ir iespēja sastapt līdzjutējus un to tur netrūkst,mana labākā puse arī ,veiksmīgi atradusi brīvāku vietu,ar vienu roku māj bet ar trīcošu otru tur kameru,jo zin ,ka kaut ko jau būs izdarījusi nepareizi 😂.

Īstenībā nekādu pienākumu nav,visas želejas nesu līdzi un nevienam nav jāuztraucas,ka kaut kur var nepaspēt. Kilometri turpina pīkstēt raiti un klāt ir 10. kilometrs. Temps turās labi,īsi zem četrām un ,ja tā turpina ,tad pusi var noskriet droši zem 1.25 un otrai pusei var atstāt 10 minūšu rezervi. Nemainīgs ir palicis uzstādījums - galvenais izskriet no trijām. Tālāk trase ved caur La Macarenu garām pilsētas universitātes slimnīcai,kas izskatās briesmīgi-netīri baltas pleķainas fasādes sienas ar šaujamlūkām logu vietās. Tālāk gar stacija De Santa Justa pa Kanzas City avēniju. Interesanti,ka ļoti daudzu ielu,laukumu un citu vietu apzīmējumos ir daudz amerikānisku vārdu par ko laikam var pateikties Kristofera Kolumba nejaušajam atklājumam. Solis pie soļa un 20. kilometrs un otrās želejas laiks ir klāt. Palieku uzticīgs SIS produkcijai. Pusmaratons pieveikts pacietīgi-pieticīgi ap 1st.23min.,kas ļauj cerīgi skatīties uz finiša laiku. Sēžas muskuļi tādi pastīvi,bet savādāk nekādas vainas var turpināt,galvenais ka celis klusē! Tālāk metot loku lokus apkārt vairākiem Seviļas stadioniem nopīkst  30.kilometrs un nu jau sāku gaidīt 35. kilometru ar pazīstamām vietām .Stīvums jau ir diezgan ievērojams un jāsāk ciesties motivējot sevi ar vārdiem "TEV IR VIEGLAS KĀJAS"! Temps protams krītas ,bet kontrolējamās robežās. Galvenais neveikt straujas kustības vai paātrinājumus ,lai nenoķertu kādu krampīti. 35.kilometrs - ilgi gaidītā Plaza De Espana klāt. Goda aplis pa pils laukumu un laiks notiesāt pēdējo enerģijas devu ar kofeīnu finiša spurtam. Iepriekšējo dienu trases vizualizācija strādā patiešām labi. Zinu kas pēc kā sekos un tas motivē saņemties. Temps ir krities nenozīmīgi un finiša laiku pat nerēķinu. Vecpilsēta pilna ar cilvēkiem un vietām jāskrien pa diezgan pašauru eju. Diemžēl mērķtiecīgi uzvilktais Skrien Latvija krekliņš rezultātu nav devis,nevienu tautieti ar viņu uzrunājis neesmu un jāsamierinās ar simtiem "VAMOS , VENGA , ADELANTE ".

Gar katedrāli pa šaurākām un platākām gājēju ielām nonākam Herkulesa laukumā ar neskaitāmām kafejnīcām ,kur katru vakaru kaut kur pasēdējām. Te arī 39. kilometrs . Neliels kāpums līdz tiltam un tilta otrā pusē jau 40.kilometrs ,kam seko labākais mūzikas punkts trasē - 20 buņģieri ar dažāda izmēra bungām sit ritmu kapueiras stilā ,kas noteikti motivē sagurušākos finišēt. Turpat jau arī stadions De La Cartuja,goda aplis un finišēju ar paceltiem rādītājpirkstiem 2 stundās un 51 minūtē. IESKAITĪTS! Brīvprātīgais trases darbinieks dziļi ieskatās man acīs un pārprasa vai man viss labi , uzrunājot vārdā ,lai nokontrolētu vai netaisos gāzties. Pateicos par rūpēm un dodos izvēlēties skaistāko medaļas pasniedzēju.

Nopozēju oficiālajam fotogrāfam un ,tribīnēs atrodot savas labākās puses skatienu ,dodos pa garu tuneli uz izeju ,saņemot kaudzi dažādu labumu no kuriem labākais - auksts citronu radlers. Jāatzīmē ,ka šis brīdis ir labākais visā maratonā,kad ar stīvām sagurušām kājām var lēni slāt uz izeju. Jāizstiepjas,jāpārģērbjas un tikpat lēni var slāt atpakaļ gar maratona trases malu uz vecpilsētu,kaitinot stiprākos skrējējus ,ar spīdīgo medaļu kaklā.

Ko iesākt Seviļā pēc skriešanas?....nu protams iepirkties divas dienas. Ja mēs aizbraucām ar 2 rokas somām,tad atgriezāmies ar 4 plus milzīgu koferi....itkā Rīgā veikalu nebūtu. Bet galvenais - sieva LAIMĪGA!

Vēl no kultūras programas noteikti jāpiemin Flamenko dejas muzejs ,kurā katru vakaru notiek četras izrādes un biļetes jāiegādājas laicīgi.

Kopumā pēcgarša laba. Viena no tām pilsētām, kur gribētu atgriezties un viens no retajiem maratoniem ,kuru varētu skriet atkal.
NEVAR NESKRIET!

Rudens izklaides starp Nicu un Kannām.

Pēdējā laikā uz,no,caur,ap un pa Mežaparku brīvā laika tipinātāju skaits ir ievērojami palielinājies un sveicināšanās ir kļuvusi automātiska un mazāk personiska. Desmit gadus atpakaļ mūs bija ievērojami mazāk un ikdienā tika satikti vieni un tie paši trīs,četri skrējēji. Un arī tagad satiekot kādu no viņiem ar pliku rokas mājienu cauri netiksi. Jau pamanot pretī skrienošo kolēģi roka neviļus stiepjas pie pulksteņa.PAUZE. Leģendārais Kārlis ,kuram 70 plus netraucē nodoties ikrīta aktivitātei, Martins ar savu "JĒLO" ēšanu (no vārda RAW) un Arnis-maratonists, triatlonists, uzņēmējs. Kādā siltā vasaras rītā, apmēram divas nedēļas pirms Ventspils maratona,ik rīta kilometri iestiepās Mežaparkā. Kādā no daudzajām asfaltētajām taisnēm pretī skrēja  Arnis. Pārmijām pāris vārdus par pavadītajām un sekojošajām sacensībām un rezultātiem. Arnis mani apgaismo ar jaunākajiem atradumiem treniņu metodikās. Salīdzinām intervālu plānus ,kas kuram strādā labāk un kaut kā aizrunājamies līdz pagājušā gada Ironman 2016 sacensībām ,kurās Arnis startēja un finišēja Nicā. Tā arī Arnis man pasvieda domu par Nicas maratonu. Un izrādijās ,ka maratons tur ir un ir vēlā rudenī un jāskrien vienā virzienā no Nicas uz Kannām.  95% trases gar piekrasti-lielisks formāts maratona baudīšanai.Visi Latvijas skrējieni jau būs noslēgušies un nav nekādu šķēršļu pieteikties. Un tajā pašā rītā piesakos-"Dārgā, rudenī braucam uz Nicu!"

Pusmaratons pēc pusmaratona un Skrien Latvija sezona(par TO nākošreiz) bija cauri. Pēc postošā Ventspils maratona ar nožēlojamo rezultātu, tā arī neizdevās atgūt sezonas sākuma ātrumu tāpēc uz Nicu devos pilnīgi bez jebkāda plāna ABC. Finišēt būtu labi......zem 3 stundām,protams!!! Viss sezonas ātruma darbs bija pakārtots pusmaratoniem un nekas garāks par 20 netika skriets. Divas nedēļas pirms Nicas uz vienu 30+ saņēmos ,bet tomēr maratona 35.  kilometra sajūtu tā arī nenoķēru. Vārdu sakot moratonam gatvs. 

Auto-avio-auto un jau klīstam pa mākslīgi radītas pilsētas ieliņām. Outlets, kaut kur starp Milānu un Ženēvu (atbalsta komanda arī jāiepriecina) ,piedāvā visu un tavu brīnumu HOKAS stends-skriešanas apavi,kuri Latvijā vēl nav ieklīduši. Dīķa otrā pusē gan Hokas ir ļoti populāras arī profesionāļu vidū neskatoties uz absurdi biezo zoli ,kas tevi paceļ 4 centimetrus virs zemes un amortizāciju tādu ko grūti aprakstīt. Piemēram maratonists un treneris Seidžs Kanadejs(2.19 maratons) un  Džims Velmzlijs(taku spridzeklis) tieši ar tādām skrien gan pa asfaltu gan takām. Un tagad arī man tādas ir un man ir vienalga kā viņas izskatās. Kultūras programma turpinās Ženēvā,tālāk gar Sanremo un Monāko uz Nicu. 

Izvēloties naktsmītni ,ņemot vērā ,ka jāstartē un jāfinišē dažādās vietās ,labi jāpārdomā, ko vairāk gribēsies-laiski no rīta aizšļūkt ar kājām uz startu vai pēc finiša uzreiz iegāzties vannā . Lai arī organizātori sola,transportu gan uz startu,gan no finiša ,man labāk patīk doma ,ka no rīta ne par ko nav jādomā un rezervēju apartamentu Nicā apmēram 3 kilometrus no starta ar Angļu promenādi pie kājām,burtiski-ja jau ,tad jau!

Pārāk daudz staigāts nav un tā vien niez kājas ienirt Hokās un paspodrināt Angļu promenādes tumši sarkano krāsojumu ar īsu vieglu patipināšanu.Lieki atzīmēt cik tas ir lieki, bet grūti pretoties 5 kilometru  garajam kārdinājumam vienā virzienā - nav jāšķērso neviena iela,neviena apmale. Skrējēju ir tik daudz, ka katra sveicināšana būtu absurda. To pašu kļūdu pieļauju arī nākošajā(sestdienas) rītā,nevar neko padarīt ,NEVAR NESKRIET!

Obligātais sestdienas minimus-izņemt sacensību numuru Expo,kas atrodas Massena laukumā ,netālu no starta vietas,tiek izpildīts agri no rīta ,lai pārējo dienu varētu veltīt kultūras programmai. Lai gan Nicas-Kannas maratonam ir Bronzas kvalitātes zīme un maratonam šī ir 10.gadadiena ,to acīmredzot nedod par Expo. Numuru izsniegšana uz ielas teltīs līdzīgi kā Stirnu bukā,savukārt lielā telts ir nodota nedaudziem reklāmu stendiem un citu maratonu pārstāvjiem. Expo apmeklējums aizņem tieši 3 minūtes un var doties tālāk uz staciju-Monāko aicina!

Es nojautu ,ka tur nav gluds ,bet nu ne tik. Visu 4 stundu pastaigu tu vai nu kāp lejā vai augšā. Vertikālie metri krājas labi un dienas izskaņā tas rezultējas ar 30000 nostaigātu soļu. Montekrlo kazino krāšņs ,mašīnas dārgas,piestātnē laivas(pat nezinu kā viņas dēvēt) tādas ,ka atkrīt apakšžoklis un F1 trase izstaigāta apmēram par 70 procentiem. Ķeksis,ķeksis,ķeksis un var doties atpakaļ mēģināt atpūtināt kājas un iestumt sevī vēl pus kilogramu makaronu.

Jau tā trauslo miegu iztraucē horizontāls lietus,pērkons un zibens. Viss ,kas bija atstāts uz balkona, peld. Prognoze bija zināma,bet cerēju ka nepiepildīsies....piepildījās.No rīta cerības ,ka maratons būs tik skaists kā redzēts pagājušā gada bildēs ,izgaisa mirklī. Palmas acīmredzot gribēja turēt līdzi lietum un arī ieņēma horizontālu stāvokli. Priecēja tikai virziens, kurā vējš viņas purināja-būs jāskrien pa vējam. Starts nolikts 8 precīzi un ierasties īpaši ātrāk nav nozīmes. Ceļš uz startu gan nav viegls,jāpārvar 10-20m/s brāzmas ar lietu. Lietus mēteļa protams nav un siltās drēbes pusminūtes laikā pārvēršas slapjā aukstā masā...vai tiešām 2. sacensība pēc kārtas-tikko Sigulda un tagad te. Par laimi lietus tomēr rimstas un tā īsti vairāk neatgriežas, ko nevarētu teikt par vēju. Lai gan teicēja arī visus mudināja uz jauniem PB ,itkā pavējš sekos visu ceļu, kaut kā arī tas nepiepildījās. Vadošo skrējēju rezultāti bija par 2-3 minūtēm sliktāki nekā iepriekšējos gados.

Koridoros visi stājas ārkārtīgi laicīgi,nolikumā teikts ,30 minūtes pirms starta, tos slēgs. Kaut kā neticēju un turpināju tirināties pa promenādi.Daži dinamiskie stiepšanās vingrinājumi,pēdējais apmeklējums kur gaisma nespīd un varu doties savā koridorā, bez 7 minūtēm astoņos, uzreiz aiz kenijiešu,etiopiešu kolēģiem. Nezinu cik ilgi,bet vēl joprojām varu izbraukt uz veciem lauriem , uzrādot vecos diplomus tieku ātrajā koridorā.

Kā parasti sāk lidot plēves,jakas un pudeles, aizķerot pa kādam skrējējam.Dažas uzrunas varžu ēdāju valodā. Nekko nesaprotu! Marseliēze! Tad visus sāk kurināt ar kaut ko līdzīgu we will rock you ritmam....bungas ,bungas ,plaukstas....bungas,bungas,plaukstas.......ātrāk ātrāk ātrāk! 

Un pēkšņi visi sāk skriet! STARTS!

Pag pag es ieslēgšu pulksteni!Okej!Skrienam!

Trīs dienas mēģinu sev ieskaidrot, ka nevajadzētu pārķert startu. Pēdējos 3 maratonos bija uzdevums pirmo pusi turēt 3.45 un pēc tam kā būs tā būs. Visas trīs reizes beigas bija kā bija! Tāpēc nolēmu sākt konservatīvi īsi zem 4min/km un tad lēnām kāpināt. Neviens nekur nesteidzās. Nu ļoti labi,viss pēc plāna-3.55 , 3.54 , 3.53. Grūti nav,elpošana mierīga,tikai tāda nepartraukta cīņa par labāko vietu aizvējā. Kāds no varžēdājiem jau sāk kaitināt-te mani ceļa slīpumā iespiež ,te uz peļķi izvada...jāturās,tāpat jau neko pateikt nevar. 6,7,8 un tūlīt jau 10. kilometrs pirmā maltīte. Temps nav krities ,bet nu nav tā ka baigi gribētu paātrināties.Labi turpinam tāpat. Starp 13.-18. kilometru ,lai satītu vajadzīgos 42 kilometrus,jo pa taisno Nica-Kannas ir tikai 27, satamborētas cilpas turp, atpakāļ,caur viesnīcu pagalmiem , kas izskatās kā 3 milzīgi kruīza kuģi. Entuziastu grupiņas sašķīdušas un nu jau sākas skriešana lepnā vientulībā pa garu 5 kilometru garu piekrastes ceļa posmu,kur vējš nesaudzē. 

Ložņājot pa viesnīcu pagalmiem,pulkstenis bij pamanījies satīt liekus 250 metrus un nu jau sāka ziņot par tekošā kilometra atzīmi ievērojamu gabalu pirms oficiālās ceļa zīmes. 20. kilometrs laiks pagaršot kaut ko no SIS brokastu galda. Šoreiz visas 4 želejas izvēlējos ar dažādām garšām un velkot ārā nezināju ,kas īsti būs un bija ok. Želejas ūdeņainas,uzdzert īsti nevajag un īpaši neplānoju ,kur to darīt ,pirms vai pēc ūdens punkta. Otrā želeja iznīcināta un neviļus piezogas 21. kilometrs ar paprāvu pūli,jo tur notiek stafetes maiņa kundziņiem ar zaļajiem numuriem,kuri izvēlējušies skriet maratonu divatā un sadalīt to uz pusēm.Tādu stafeti te piedāvā. Un tā kā skriešana jau palikusi pilnīgi induviduāla ,skatītāji var sākt, mēģinot izlasīt skrējēju vārdus, uzmundrināt personīgi. Te bija ko noklausīties un tas turpinājās līdz pat beigām-MAHTĒN ALĒ, ALĒ ,MAHTĪNS BHAVO,BHAVO. Tāda tā valoda ir,nu skaisti!!

Īsi pēc pusmaratona atzīmes garais, taisnais,plakanais trases posms arī noslēdzās un sasniegta ir apdzīvota vieta ANTIBES. Pati pilsētiņa atrodas kalnā pa labi,bet trase ved apkārt gar pussalas krastu. Līdz šim brīdim kāpumi bijuši tikai tādi simboliski. Maratona profila karte bija redzēta ,bet nebija īsti skaidrs kā tas būs dabā. Biju mēģinājis vizualizēt ar Google maps ,bet ne pārāk veiksmīgi. Profila karte tik draudīgi neizskatās,tāds neliels izcilnis kaut kur trases vidus daļā. Skatamies precīzāk- kāpums 5 kilometru garumā starp 25. un 30. kilometru ,vairs tik nevainīgi neizskatās. Uz vietas gluži tā nebija.Sākot no 24. - 28. kilometram bija vairāki asi un īsi kāpumi kuros tempu kaut kā izdevās vēl noturēt uz noskrējienu rēķina. Bet 29. kilometra kāpums iespēra tik dziļi ,ka no tā brīža  atpakļceļa uz kaut kādu kvalitatīvu skriešanu vairs nebija tāpat kā nebija sēžas muskuļu un kāju saliecēju. Sekoja vēl straujš noskrējiens ,kas izslēdza arī "kvadraciklus" (tā es četrgalvainos saucu),un bija jāpāriet pilnīgā izdzīvošanas režīmā! 

Jātipina tik tālāk. 30.kilometrs - trešo brokastu laiks. Izsūcu visu tropiskās garšas maisījumu. Nekāda vaina,būtu tik jēga no tā kaut kāda. Skats apkārt skaists,jāskrien tikai. Pa kreisi, līča otrā pusē, paveras pamatīgs kalns,bet tā kā ievērojamiem kalniem nevajadzētu būt ,tad visdrīzāk būs tam jāapskrien apkārt gar piekrasti un otrā pusē jau vajadzētu būt Kanām.Izskatās tīri sasniedzami. Pa ceļam vēl viens kūrortciemats JUAN LES PINS un 35.kilometrs jau klāt .Laiks notiesāt pēdējo maltīti.Šoreiz zinu,tā būs Kola ar kofeīnu ,lai smadzenes nepārstāj darboties pēdējos kilometros un neaizskrienu garām.Un darbojās labi-pēdējos 7 kilometros pat sāku rēķināt finiša rezultātu.Darīt tāpat nav ko. Rēķinu ļoti konservatīvi -ja viss plīst un gāžas, tad varu 5min/km tipināt un tas rezultētos uz 2.54. Pēc katra noskrieta kilometra atkal pārrēķinu,jāņem vērā vēl GPS kļūda 250 metri ,kas tā arī nav palielinājusies. Vienalga 3 stundām rezultāts netuvojas un tas mani apmierina. Pa laikam aizspurdz garām kāds skrējējs ar zaļu numuru-jā tā kādreiz es arī vārēju. Tomēr vēl kāpumi 37,38,39 kilometrs izrādās lēnākais 3 kilometru savienojums visā maratonā. Jāskrien pa platu lielceļu ar lēzeniem noskrējieniem un pacēlumiem ,kas pie 39.kilometra zīmes noved Kannās ,straujš pagrieziens pa kreisi,stāvs noskrējiens ,ko izpildu ar pilnīgi taisnām kājām. Vēl tikai maza cilpiņa gar pussalas malu un 40. kilometrs. 41.kilometra atzīmi nesagaidu,bet ir lieli vārti, kas norāda, ka sākas pēdējais kilometrs. Ielu ieskauj palmas ,labājā pusē viesnīcas paliek aizvien krāšņākas,cilvēki aizvien vairāk. "MAHTĒN MAHTĒN  ALĒ ALĒ". Kaut kā dikti garš kilometrs sanāk. 20 metrus priekšā esošos divus sagrautos tēlus arī ķert negribas ,bet finiša bilde būs tāda nejēdzīga-pa vidu starp diviem.Nē tā nevar! Paskatos atpakaļ vai kāds nav notēmējis arī uz mani,diviem maziem ķipariem iedodu pieci un sāku vicināt rokas. Kājas vel kaut ko grib iebilst,bet nu ja jāskrien tad jāskrien! Īsi pirms zilā paklāja esmu starp abiem ,izskatās ka viņiem nav ko piedāvāt. Ja nav tad nav ,vicinu savus elkoņus tālāk un finišēju 2stundās 51minūtē 45sekundēs. Ieskaitīts!

Medaļa, finišētāja krekls, mugursoma, ūdens, augļi, sviestmaize un var iet pārģērbties. Viss raiti un vienkārši.  Sieviņa arī ceļu no Nicas atradusi. Kannās neaizkavējamies ,jo negribas iestrēgt ,kad finišēt sāks izturīgākie sportisti un plāns ir nākošajā rītā atgriezties ar riteņiem,mērojot maratona trasi vēlreiz. Tad arī paredzēta kultūras programma ar sarkanā paklāja un citu vietu apskati un šopings protams.

Īsākais ceļš uz Kannu staciju un pēc 20 minūtēm jau izkāpjam atpakaļ Nicā, itkā nekas nebūtu bijis un, ņemot vērā agro startu pulkstens astoņos ,vēl priekšā visa diena kulinārajām izvirtībām. Labi ka no stacijas līdz mājām ir tikai 4 kilometri. Staigāt mums patīk,galvenais lai nav JĀSKRIEN!

P.S. Pēcgarša laba un divas dienas pēc atgriešanās , pieteicos jau uz nākošo pēc nepilniem 4 mēnešiem. Nevar neskriet!

Pretīm zelta rudenim Venēcijā jeb mans 11.

Ir rudenīgs otrdienas vakars,sabirušās lapas labi iezīmē ceļa nelīdzenumus, padarot skriešanu tumsā nedaudz vieglāku. Ierastais maršruts uz Mežaparku un atpakaļ nav tik viegls kā parasti. Kājas taisnas,gūžas stīvas,kreisā potīte nedaudz īd-pazīstama sajūta divas dienas pēc maratona. Vakars nav mans ierastais skriešanas laiks tāpēc satiktie KOLĒĢI nav pazīstami, bet vienalga bez “SVEIKS” “ČAU” un mājiena neiztikt. 2 čaļi pat ieplānojuši intervālus pie VID pagrieziena uz kuriem noskatos ar baltu skaudību “LAIMĪGIE” un ieskatos pulkstenī – galvenais nenolaist vidējo zem piecām. Tā ir tāda barjera ,ko nekad negribas pārkāpt lai cik grūti nebūtu.

Gada rudens maratonu sāku plānot īsi pēc Parīzes maratona un izvēle krita uz Venēciju. Interesanta likās ideja par skriešanu vienā virzienā no A uz B. Precīzāk no STRA uz VENĒCIJU. Un kur nu vēl iespēja skriet pa Venēciju ,kas ložņājot pa šaurajiem ieliņu labirintiem ,vispār liekas neiespējama un tur tak vēl tas ūdens un tiltiņi. Viss likās gana interesanti lai pieteiktos.

Lai arī atbalstošajai komandai, būtu kāda interese braukt līdzi ,ieplānojām ierasties Itālijā ceturtdien(parasti pirms maratona tas ir sestdienas rīts). Labākais avio piedāvājums lika nosēsties Bergamo, kas labi saskanēja ar pirmsmaratona kultūras programmu: Piza, Vidusjūras piekraste un Florence.

Kad katrā vietā bija nostaigāts pa piecām stundām(ārkārtīgi veselīgi pāris dienas pirms maratona), māksla un arhitektūra spiedās ārā pa visām porām , varējām braukt uz Venēciju.

Florence.

Dodoties uz Venēcijas maratonu ļoti ērti ir apmesties piepilsētā Mestre,kas ir 7km atālumā no Venēcijas un 25 km atālumā no starta(ciemats STRA pie Villa Pisani). Tā arī izdarījām. Maratona expo ir izvietots parkā Džulianī ,kas arī ir pa vidu starp Mestre un Venēciju un tas viss labi savienots ar sabiedrisko transportu-viensliežu tramvaju ar biļešu sistemu tādu pašu kā pie mums un autobusu. Jāpiemin, ka sacensību dienā tramvajs uz Venēciju neiet un to aizvieto autobusi, jo trase,  caur Mestre un pāri tiltam uz Venēciju ,ved pa tramvaja joslu.

Expo salīdzinot ar citiem pasaules maratoniem bija tāds viduvējs, izvietots lielās teltīs parka malā  pamatfunkciju izpildīja - numura saņemšanu un informāciju par citiem pasaules maratoniem varēja saņemt. Bet uzkavēties tur visu dienu vai vismaz pāris stundas kā piemēram Berlīnē vai Parīzē nu nemaz negribējās. Tā vietā tak var izstaigāties pa Venēciju,kas dienu pirms maratona ir vēl veselīgāk. Un tā meklējot īsāko ceļu uz St. Marko laukumu un atpakāļ ,piecas stundas kaut kur pazuda. Ik pēc 2 stundām protams neizpalika KARBOLOUDINGS ,kas Itālijā nav liela problēma,makaronus katrā ēstuvē met pakaļ.

Villa Pisani.

Sacensību rītā īpašu uztraukumu nav. Neaizmirst tikai numuru un organizatoru iedoto somu mantu nodošanai. Organizatori ir parūpējušies ,ka visus dalībniekus uz stratu nogādā ar autobusiem. Autobusi atiet no tās pašas pilsētas Mestre stacijas sākot  no plkst. 7-7.30 . Jābrauc ir diezgan ilgi,vismaz man tā likās.Domāju,ka tiem skrējējiem kas stāvēja kājās tas likās vēl ilgāk. Autobusā kāpt labāk tikai tad ,kad droši zini ,ka varēsi apsēsties,citādi labāk pagaidīt nākošo.

Starts atrodas nelielā ciematā Stra. Starta koridori ir izvietoti ceļa līkumā starp kanālu un pili. Ir pārģērbšanās teltis kurās neizbēgama ir Finalgona smaka(smēre ar ko silda muskuļus). Tualetes ir daudz un rindas ir daudz un garas,bet laiks ir pietiekoši lai pastāvētu.Pie pils vārtiem brīvprātīgie cienā ar tēju.Starts ir plānots ap 9.40 ar uzsvaru uz vārdu “AP”,jo tā ar itāļiem ir.....kā grib tā dara. Mantu nodošanai stāv 5 smagās automašīnas ar numuru uz sāniem un katram uz nummura ir atzīme kurā automāšīnā soma jāliek. Visiem mantas jānodod līdz 8.55.  Plkst 8.45 visas automšīnas iedarbina dzinējus un sāk taurēt  ziņojot ,ka tūlīt brauks prom uz Venēciju,steidzinot pēdējos vēl pasteigties. Tā kā līdz startam vēl ir 50 minūtes,drēbes nodotas un rīts  dzestrs, jāsāk tirināties. Būtu noderējis kāds lielais miskastes maiss vai lietus mētelis. Atrisinu problēmu ar iestāšanos tualetes rindu biezoknī-tur patiešām ir siltāk. Tā kādas 20 minutes paiet un var jau domāt par došanos starta koridoru virzienā. Par iepriekšējiem sasniegumiem bija nopelnīts 1. koridors un varēja ieņemt vietu uzreiz aiz mūsu kenijiešu un etiopiešu draugiem. Vēl teicējs piesaka kādu itāļu sportistu kuram arī atļauts nostāties priekšā – Ivans Basso(pēc starta pagāja kādi 5 km kamēr es pāršķirstot savus sporta failus atcerējos-IVANS BASSO - riteņbraukšana-Le tour de France-Giro de Italia),pāris uzrunas,himna,ratiņkrēslu starts un STARTS. Pulkstenis rāda tieši 9.38 ,kā jau bija teikts ap 9.40.

Silti te.

Tā kā laiks ir vēs un pēdējās dienās ir dzerts diezgan daudz, startā atkal iezogās neliela gribēšanas sajūta kurai nepievēršu uzmanību ,jo sākot skriet ap 10 km parasti  viss jau ir izgarojis. Pirmie aizskrien uz finišu un mums izveidojas tāda 5 cilvēku grupiņa tempā 3.45. Kilometri iet bet gribēšana pieņemas spēkā un tā kā šis nebija plānots rezultāta maratons pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem ap 9 km taisu 20 sek pitstopu. Grupiņa aizskrējusi ,bet nākošā vēl nav atskrējusi. Būs jāskrien vienam. Tā es arī laužu vēju līdz beigām. Kāds paskrēja garām man ,kādam paskrēju garām es. Bet skriešana aizvējā izpalika.

Pirmie 20 km tā arī stiepās gar kanālu un piepilsētas divstāvu apbūvi.Plānoto tempu itkā turēt nebija problēma”sākumā”, bet ap pusdistanci, kad nogurumu vēl nevajadzētu sajust, sēžas muskuļos sāka iezagties stīvums un bija skaidrs, ka šodien būs jāpaciešās. Ja trīsdesmitā kilometra sajūtas pienāk divdesmitajā kilometrā,tā  noteikti nav laba zīme. Tā nu es savu tempa plānu,kas bija pielīmēts pie pulksteņa pagriezu tālāk no acīm un tekošajā tempā sāku ieskatīties ar vien retāk. Lai arī rekordi nebij plānoti,plāns A bija izskriet 2.45 ,kas acīmredzot vairs nebij aktuāli. Saprotot ,ka lēnāk par 3 stundām nebūs,vienkārši skrēju pēc medaļas.

Trase nav apļos.

Kopumā distance psiholoģiski likās viegla,jo bija vairāki zināmi atskaites punkti. Pirmie 25 km aizveda līdz pilsētai Mestre(par distances pirmo pusi vispār nav jāuztraucas-tai ir jāripo viegli). Tad 5 km pa Mestre ,kur bijām izstaigājuši-atkal jau redzētas vietas-kafejnīca te,restorāns te un pienāk jau Džuliāni parks ar visām EXPO teltīm, un tur arī 30. kilometrs. Tālāk 6 km pāri tiltam. Tā gan bija grūta vieta daudziem. Man priekšā 2 kundziņi pārgāja uz iešanu. Tad ap 36. km ieskrien pašā Venēcija. Sajūtas ir divējādas,no vienas puses esam sasnieguši uz ko tik izmisīgi gājām(skrējām) un varētu sākt baudīt gan skatus gan atmosfēru,bet no otras puses ir tik grūti piespiest likt kāju priekšā otrai vēl 6 km garumā. Japiebilst ,ka jāpārvar arī 14 tiltiņi uz kuriem gan ir saliktas koka rampas un pa trepēm gluži nav jāskrien. Mierina doma ,ka itkā jāskrien tikai 4 km,jo pēdējie 2 ir jau pie St. Marko laukuma un tur pat jau finišs. Tiltiņš pēc tiltiņa arī noved līdz 40.km kur sākas tāda garāka pontonu rampa ,kas uzbūvēta speciāli maratonam, lai varētu nokļūt Sv.Marka laukumā. Sv.Marka laukumā ir izveidota tāda cilpa ,kur jāizskrien cauri gavilējošam pūlim un tur arī ir vienīgā vieta trasē ar pretēju kustību ,kur var ieredzēt sekotājus ,ja tādi ir. UN BIJA!!! Kas nozīmēja vienu – būs uzdevums! Izskrienot atpakaļ ārā no Sv. Marka  laukuma zīme ar 41.km uz tās. Vēl tikai 1 pīkstiens pulkstenī jāsagaida līdz agonijas beigam. Iepriekš biju saskaitījis ,ka no tās vietas līdz finišam ir 5 kanāli,kas nozīmē 5 tilti ,bet taupīties vairs nebija vajadzības un pārgāju no tipināšanas uz finiša spurtu km garumā. Galvā skan-platāku soli,kustini rokas,bet aiz muguras uz rampas dzirdu dārdam sekotāja soļus. Tad ātri saprotu ,ka tas ir mans vienīgais dienas uzdevums ,kas man dos gandarījumu vai pretējā gadījuma sabojās vakaru, un TO izdaru, nevienu garam nepalaižot. Finišēju ar paceltām rokām pēc 2st 47min 25 sek. Kopvērtējuma ,kas dod 39.vietu un 7.vietu vecuma grupā.

Finiša taisne.

11. maratons ir pieveikts! Grūtāks un nedaudz lēnāks nekā gaidīts,bet kā teica brālis – nav tak katrā sacensībā jāizskrien personiskais.

Vēl tikai jāatbild mediķiem ,ka viss labi. Jāpapozē oficiālajiem fotogrāfiem,silta tēja no brīvprātīgajiem palīgiem un svinības var sākties.Iziešana no slēgtās zonas ātra un tuvinieku satikšana vienkārša. Pie kokiem salimēti lieli burti pie kuriem var pulcēties. Pārģērbšanās un var ar kājām klīst pa labirintiem atpakaļ. Noteikti jāuzliek medaļa ,jo pa ceļam uz sauszemi var sanjemt daudz ovāciju un uzslavu par paveikto un pat pārmīt kādu vārdu ar ziņkārīgākajiem ,kuri grib apskatīt medaļu un apjautāties par rezultātu.

Ieskaitīts.

Oficiālā daļa bija paveikta,varēja atgriezties pie kultūrprogrammas. Adrijas jūra - Rimini - San Marino un atpakaļ uz Bergamo. Kafejnīcas , restorāni,veikali,suvenīri kā jau tas piederas.

Ļoti garā un sacensībām visspārbagātākā sezona noslēgusies un lēnām var sākt tīt kilometrus jaunajai V40 sezonai. Jā es mainu vecuma grupu. Nevaru vien sagaidīt!