Ir rudenīgs
otrdienas vakars,sabirušās lapas labi iezīmē ceļa nelīdzenumus, padarot
skriešanu tumsā nedaudz vieglāku. Ierastais maršruts uz Mežaparku un atpakaļ
nav tik viegls kā parasti. Kājas taisnas,gūžas stīvas,kreisā potīte nedaudz
īd-pazīstama sajūta divas dienas pēc maratona. Vakars nav mans ierastais skriešanas
laiks tāpēc satiktie KOLĒĢI nav pazīstami, bet vienalga bez “SVEIKS” “ČAU” un
mājiena neiztikt. 2 čaļi pat ieplānojuši intervālus pie VID pagrieziena uz
kuriem noskatos ar baltu skaudību “LAIMĪGIE” un ieskatos pulkstenī – galvenais nenolaist
vidējo zem piecām. Tā ir tāda barjera ,ko nekad negribas pārkāpt lai cik grūti
nebūtu.
Gada rudens
maratonu sāku plānot īsi pēc Parīzes maratona un izvēle krita uz Venēciju. Interesanta
likās ideja par skriešanu vienā virzienā no A uz B. Precīzāk no STRA uz
VENĒCIJU. Un kur nu vēl iespēja skriet pa Venēciju ,kas ložņājot pa šaurajiem
ieliņu labirintiem ,vispār liekas neiespējama un tur tak vēl tas ūdens un
tiltiņi. Viss likās gana interesanti lai pieteiktos.
Lai arī
atbalstošajai komandai, būtu kāda interese braukt līdzi ,ieplānojām ierasties
Itālijā ceturtdien(parasti pirms maratona tas ir sestdienas rīts). Labākais avio piedāvājums
lika nosēsties Bergamo, kas labi saskanēja ar pirmsmaratona kultūras programmu: Piza, Vidusjūras
piekraste un Florence.
Kad katrā vietā
bija nostaigāts pa piecām stundām(ārkārtīgi veselīgi pāris dienas pirms maratona), māksla
un arhitektūra spiedās ārā pa visām porām , varējām braukt uz Venēciju.
Florence.
Dodoties uz
Venēcijas maratonu ļoti ērti ir apmesties piepilsētā Mestre,kas ir 7km atālumā
no Venēcijas un 25 km atālumā no starta(ciemats STRA pie Villa Pisani). Tā arī
izdarījām. Maratona expo ir izvietots parkā Džulianī ,kas arī ir pa vidu starp
Mestre un Venēciju un tas viss labi savienots ar sabiedrisko transportu-viensliežu
tramvaju ar biļešu sistemu tādu pašu kā pie mums un autobusu. Jāpiemin, ka sacensību
dienā tramvajs uz Venēciju neiet un to aizvieto autobusi, jo trase, caur Mestre un pāri tiltam uz Venēciju ,ved pa
tramvaja joslu.
Expo salīdzinot
ar citiem pasaules maratoniem bija tāds viduvējs, izvietots lielās teltīs parka
malā pamatfunkciju izpildīja - numura
saņemšanu un informāciju par citiem pasaules maratoniem varēja saņemt. Bet
uzkavēties tur visu dienu vai vismaz pāris stundas kā piemēram Berlīnē vai
Parīzē nu nemaz negribējās. Tā vietā tak var izstaigāties pa Venēciju,kas dienu
pirms maratona ir vēl veselīgāk. Un tā meklējot īsāko ceļu uz St. Marko laukumu
un atpakāļ ,piecas stundas kaut kur pazuda. Ik pēc 2 stundām protams neizpalika
KARBOLOUDINGS ,kas Itālijā nav liela problēma,makaronus katrā ēstuvē met pakaļ.
Villa Pisani.
Sacensību rītā
īpašu uztraukumu nav. Neaizmirst tikai numuru un organizatoru iedoto somu mantu
nodošanai. Organizatori ir parūpējušies ,ka visus dalībniekus uz stratu nogādā
ar autobusiem. Autobusi atiet no tās pašas pilsētas Mestre stacijas sākot no plkst. 7-7.30 . Jābrauc ir diezgan
ilgi,vismaz man tā likās.Domāju,ka tiem skrējējiem kas stāvēja kājās tas likās
vēl ilgāk. Autobusā kāpt labāk tikai tad ,kad droši zini ,ka varēsi
apsēsties,citādi labāk pagaidīt nākošo.
Starts atrodas
nelielā ciematā Stra. Starta koridori ir izvietoti ceļa līkumā starp kanālu un
pili. Ir pārģērbšanās teltis kurās neizbēgama ir Finalgona smaka(smēre ar ko
silda muskuļus). Tualetes ir daudz un rindas ir daudz un garas,bet laiks ir
pietiekoši lai pastāvētu.Pie pils vārtiem brīvprātīgie cienā ar tēju.Starts ir plānots ap 9.40 ar uzsvaru uz vārdu “AP”,jo
tā ar itāļiem ir.....kā grib tā dara. Mantu nodošanai stāv 5 smagās automašīnas
ar numuru uz sāniem un katram uz nummura ir atzīme kurā automāšīnā soma jāliek.
Visiem mantas jānodod līdz 8.55. Plkst
8.45 visas automšīnas iedarbina dzinējus un sāk taurēt ziņojot ,ka tūlīt brauks prom uz Venēciju,steidzinot pēdējos vēl pasteigties. Tā kā līdz startam vēl ir 50
minūtes,drēbes nodotas un rīts dzestrs, jāsāk
tirināties. Būtu noderējis kāds lielais miskastes maiss vai lietus mētelis.
Atrisinu problēmu ar iestāšanos tualetes rindu biezoknī-tur patiešām ir siltāk.
Tā kādas 20 minutes paiet un var jau domāt par došanos starta koridoru
virzienā. Par iepriekšējiem sasniegumiem bija nopelnīts 1. koridors un varēja ieņemt
vietu uzreiz aiz mūsu kenijiešu un etiopiešu draugiem. Vēl teicējs piesaka kādu
itāļu sportistu kuram arī atļauts nostāties priekšā – Ivans Basso(pēc starta
pagāja kādi 5 km kamēr es pāršķirstot savus sporta failus atcerējos-IVANS BASSO
- riteņbraukšana-Le tour de France-Giro de Italia),pāris
uzrunas,himna,ratiņkrēslu starts un STARTS. Pulkstenis rāda tieši 9.38 ,kā jau
bija teikts ap 9.40.
Silti te.
Tā kā laiks ir
vēs un pēdējās dienās ir dzerts diezgan daudz, startā atkal iezogās neliela
gribēšanas sajūta kurai nepievēršu uzmanību ,jo sākot skriet ap 10 km parasti viss jau ir izgarojis. Pirmie aizskrien uz
finišu un mums izveidojas tāda 5 cilvēku grupiņa tempā 3.45. Kilometri iet bet
gribēšana pieņemas spēkā un tā kā šis nebija plānots rezultāta maratons pilnīgi
bez sirdsapziņas pārmetumiem ap 9 km taisu 20 sek pitstopu. Grupiņa aizskrējusi
,bet nākošā vēl nav atskrējusi. Būs jāskrien vienam. Tā es arī laužu vēju līdz
beigām. Kāds paskrēja garām man ,kādam paskrēju garām es. Bet skriešana aizvējā
izpalika.
Pirmie 20 km tā
arī stiepās gar kanālu un piepilsētas divstāvu apbūvi.Plānoto tempu itkā turēt
nebija problēma”sākumā”, bet ap pusdistanci, kad nogurumu vēl nevajadzētu
sajust, sēžas muskuļos sāka iezagties stīvums un bija skaidrs, ka šodien būs
jāpaciešās. Ja trīsdesmitā kilometra sajūtas pienāk divdesmitajā kilometrā,tā noteikti nav laba zīme. Tā nu es savu tempa
plānu,kas bija pielīmēts pie pulksteņa pagriezu tālāk no acīm un tekošajā tempā
sāku ieskatīties ar vien retāk. Lai arī rekordi nebij plānoti,plāns A bija
izskriet 2.45 ,kas acīmredzot vairs nebij aktuāli. Saprotot ,ka lēnāk par 3
stundām nebūs,vienkārši skrēju pēc medaļas.
Trase nav apļos.
Kopumā distance
psiholoģiski likās viegla,jo bija vairāki zināmi atskaites punkti. Pirmie 25 km
aizveda līdz pilsētai Mestre(par distances pirmo pusi vispār nav jāuztraucas-tai
ir jāripo viegli). Tad 5 km pa Mestre ,kur bijām izstaigājuši-atkal jau
redzētas vietas-kafejnīca te,restorāns te un pienāk jau Džuliāni parks ar visām EXPO teltīm, un tur arī 30. kilometrs. Tālāk 6 km pāri tiltam. Tā gan bija grūta vieta
daudziem. Man priekšā 2 kundziņi pārgāja uz iešanu. Tad ap 36. km ieskrien pašā
Venēcija. Sajūtas ir divējādas,no vienas puses esam sasnieguši uz ko tik
izmisīgi gājām(skrējām) un varētu sākt baudīt gan skatus gan atmosfēru,bet no
otras puses ir tik grūti piespiest likt kāju priekšā otrai vēl 6 km garumā.
Japiebilst ,ka jāpārvar arī 14 tiltiņi uz kuriem gan ir saliktas koka rampas un
pa trepēm gluži nav jāskrien. Mierina doma ,ka itkā jāskrien tikai 4 km,jo
pēdējie 2 ir jau pie St. Marko laukuma un tur pat jau finišs. Tiltiņš pēc
tiltiņa arī noved līdz 40.km kur sākas tāda garāka pontonu rampa ,kas uzbūvēta
speciāli maratonam, lai varētu nokļūt Sv.Marka laukumā. Sv.Marka laukumā ir
izveidota tāda cilpa ,kur jāizskrien cauri gavilējošam pūlim un tur arī ir vienīgā vieta
trasē ar pretēju kustību ,kur var ieredzēt sekotājus ,ja tādi ir. UN BIJA!!!
Kas nozīmēja vienu – būs uzdevums! Izskrienot atpakaļ ārā no Sv. Marka laukuma zīme ar 41.km uz tās. Vēl tikai 1
pīkstiens pulkstenī jāsagaida līdz agonijas beigam. Iepriekš biju saskaitījis
,ka no tās vietas līdz finišam ir 5 kanāli,kas nozīmē 5 tilti ,bet taupīties vairs
nebija vajadzības un pārgāju no tipināšanas uz finiša spurtu km garumā. Galvā skan-platāku
soli,kustini rokas,bet aiz muguras uz rampas dzirdu dārdam sekotāja soļus. Tad
ātri saprotu ,ka tas ir mans vienīgais dienas uzdevums ,kas man dos gandarījumu
vai pretējā gadījuma sabojās vakaru, un TO izdaru, nevienu garam nepalaižot.
Finišēju ar paceltām rokām pēc 2st 47min 25 sek. Kopvērtējuma ,kas dod 39.vietu
un 7.vietu vecuma grupā.
Finiša taisne.
11. maratons ir
pieveikts! Grūtāks un nedaudz lēnāks nekā gaidīts,bet kā teica brālis – nav tak
katrā sacensībā jāizskrien personiskais.
Vēl tikai jāatbild
mediķiem ,ka viss labi. Jāpapozē oficiālajiem fotogrāfiem,silta tēja no brīvprātīgajiem palīgiem un svinības var
sākties.Iziešana no slēgtās zonas ātra un tuvinieku satikšana vienkārša. Pie
kokiem salimēti lieli burti pie kuriem var pulcēties. Pārģērbšanās un var ar
kājām klīst pa labirintiem atpakaļ. Noteikti jāuzliek medaļa ,jo pa ceļam uz
sauszemi var sanjemt daudz ovāciju un uzslavu par paveikto un pat pārmīt kādu
vārdu ar ziņkārīgākajiem ,kuri grib apskatīt medaļu un apjautāties par
rezultātu.
Ieskaitīts.
Oficiālā daļa
bija paveikta,varēja atgriezties pie kultūrprogrammas. Adrijas jūra - Rimini - San
Marino un atpakaļ uz Bergamo. Kafejnīcas , restorāni,veikali,suvenīri kā jau tas
piederas.
Ļoti garā un
sacensībām visspārbagātākā sezona noslēgusies un lēnām var sākt tīt kilometrus
jaunajai V40 sezonai. Jā es mainu vecuma grupu. Nevaru vien sagaidīt!
Mārtiņ, vienkārši super, Tu forši raksti!
AtbildētDzēstTā turpināt!
Čau! Zini, lasu, lasu un pamazām sāk kņudēt pakrūtē, jo rodas sajūta, ka pati esmu izbaudījusi gan pirmsstarta drudzi, gan pašas sacensības, gan arī skaisto ceļojumu pa Itāliju. Brīnišķīgs apraksts! Paldies! D.Ņ.
AtbildētDzēstTa tik uzvelc kedas un līdz papenei un atpakaļ!☺
DzēstO,jā! Kamēr vēl atmiņā Tavs apraksts :)
Dzēst