Pretīm zelta rudenim Venēcijā jeb mans 11.

Ir rudenīgs otrdienas vakars,sabirušās lapas labi iezīmē ceļa nelīdzenumus, padarot skriešanu tumsā nedaudz vieglāku. Ierastais maršruts uz Mežaparku un atpakaļ nav tik viegls kā parasti. Kājas taisnas,gūžas stīvas,kreisā potīte nedaudz īd-pazīstama sajūta divas dienas pēc maratona. Vakars nav mans ierastais skriešanas laiks tāpēc satiktie KOLĒĢI nav pazīstami, bet vienalga bez “SVEIKS” “ČAU” un mājiena neiztikt. 2 čaļi pat ieplānojuši intervālus pie VID pagrieziena uz kuriem noskatos ar baltu skaudību “LAIMĪGIE” un ieskatos pulkstenī – galvenais nenolaist vidējo zem piecām. Tā ir tāda barjera ,ko nekad negribas pārkāpt lai cik grūti nebūtu.

Gada rudens maratonu sāku plānot īsi pēc Parīzes maratona un izvēle krita uz Venēciju. Interesanta likās ideja par skriešanu vienā virzienā no A uz B. Precīzāk no STRA uz VENĒCIJU. Un kur nu vēl iespēja skriet pa Venēciju ,kas ložņājot pa šaurajiem ieliņu labirintiem ,vispār liekas neiespējama un tur tak vēl tas ūdens un tiltiņi. Viss likās gana interesanti lai pieteiktos.

Lai arī atbalstošajai komandai, būtu kāda interese braukt līdzi ,ieplānojām ierasties Itālijā ceturtdien(parasti pirms maratona tas ir sestdienas rīts). Labākais avio piedāvājums lika nosēsties Bergamo, kas labi saskanēja ar pirmsmaratona kultūras programmu: Piza, Vidusjūras piekraste un Florence.

Kad katrā vietā bija nostaigāts pa piecām stundām(ārkārtīgi veselīgi pāris dienas pirms maratona), māksla un arhitektūra spiedās ārā pa visām porām , varējām braukt uz Venēciju.

Florence.

Dodoties uz Venēcijas maratonu ļoti ērti ir apmesties piepilsētā Mestre,kas ir 7km atālumā no Venēcijas un 25 km atālumā no starta(ciemats STRA pie Villa Pisani). Tā arī izdarījām. Maratona expo ir izvietots parkā Džulianī ,kas arī ir pa vidu starp Mestre un Venēciju un tas viss labi savienots ar sabiedrisko transportu-viensliežu tramvaju ar biļešu sistemu tādu pašu kā pie mums un autobusu. Jāpiemin, ka sacensību dienā tramvajs uz Venēciju neiet un to aizvieto autobusi, jo trase,  caur Mestre un pāri tiltam uz Venēciju ,ved pa tramvaja joslu.

Expo salīdzinot ar citiem pasaules maratoniem bija tāds viduvējs, izvietots lielās teltīs parka malā  pamatfunkciju izpildīja - numura saņemšanu un informāciju par citiem pasaules maratoniem varēja saņemt. Bet uzkavēties tur visu dienu vai vismaz pāris stundas kā piemēram Berlīnē vai Parīzē nu nemaz negribējās. Tā vietā tak var izstaigāties pa Venēciju,kas dienu pirms maratona ir vēl veselīgāk. Un tā meklējot īsāko ceļu uz St. Marko laukumu un atpakāļ ,piecas stundas kaut kur pazuda. Ik pēc 2 stundām protams neizpalika KARBOLOUDINGS ,kas Itālijā nav liela problēma,makaronus katrā ēstuvē met pakaļ.

Villa Pisani.

Sacensību rītā īpašu uztraukumu nav. Neaizmirst tikai numuru un organizatoru iedoto somu mantu nodošanai. Organizatori ir parūpējušies ,ka visus dalībniekus uz stratu nogādā ar autobusiem. Autobusi atiet no tās pašas pilsētas Mestre stacijas sākot  no plkst. 7-7.30 . Jābrauc ir diezgan ilgi,vismaz man tā likās.Domāju,ka tiem skrējējiem kas stāvēja kājās tas likās vēl ilgāk. Autobusā kāpt labāk tikai tad ,kad droši zini ,ka varēsi apsēsties,citādi labāk pagaidīt nākošo.

Starts atrodas nelielā ciematā Stra. Starta koridori ir izvietoti ceļa līkumā starp kanālu un pili. Ir pārģērbšanās teltis kurās neizbēgama ir Finalgona smaka(smēre ar ko silda muskuļus). Tualetes ir daudz un rindas ir daudz un garas,bet laiks ir pietiekoši lai pastāvētu.Pie pils vārtiem brīvprātīgie cienā ar tēju.Starts ir plānots ap 9.40 ar uzsvaru uz vārdu “AP”,jo tā ar itāļiem ir.....kā grib tā dara. Mantu nodošanai stāv 5 smagās automašīnas ar numuru uz sāniem un katram uz nummura ir atzīme kurā automāšīnā soma jāliek. Visiem mantas jānodod līdz 8.55.  Plkst 8.45 visas automšīnas iedarbina dzinējus un sāk taurēt  ziņojot ,ka tūlīt brauks prom uz Venēciju,steidzinot pēdējos vēl pasteigties. Tā kā līdz startam vēl ir 50 minūtes,drēbes nodotas un rīts  dzestrs, jāsāk tirināties. Būtu noderējis kāds lielais miskastes maiss vai lietus mētelis. Atrisinu problēmu ar iestāšanos tualetes rindu biezoknī-tur patiešām ir siltāk. Tā kādas 20 minutes paiet un var jau domāt par došanos starta koridoru virzienā. Par iepriekšējiem sasniegumiem bija nopelnīts 1. koridors un varēja ieņemt vietu uzreiz aiz mūsu kenijiešu un etiopiešu draugiem. Vēl teicējs piesaka kādu itāļu sportistu kuram arī atļauts nostāties priekšā – Ivans Basso(pēc starta pagāja kādi 5 km kamēr es pāršķirstot savus sporta failus atcerējos-IVANS BASSO - riteņbraukšana-Le tour de France-Giro de Italia),pāris uzrunas,himna,ratiņkrēslu starts un STARTS. Pulkstenis rāda tieši 9.38 ,kā jau bija teikts ap 9.40.

Silti te.

Tā kā laiks ir vēs un pēdējās dienās ir dzerts diezgan daudz, startā atkal iezogās neliela gribēšanas sajūta kurai nepievēršu uzmanību ,jo sākot skriet ap 10 km parasti  viss jau ir izgarojis. Pirmie aizskrien uz finišu un mums izveidojas tāda 5 cilvēku grupiņa tempā 3.45. Kilometri iet bet gribēšana pieņemas spēkā un tā kā šis nebija plānots rezultāta maratons pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem ap 9 km taisu 20 sek pitstopu. Grupiņa aizskrējusi ,bet nākošā vēl nav atskrējusi. Būs jāskrien vienam. Tā es arī laužu vēju līdz beigām. Kāds paskrēja garām man ,kādam paskrēju garām es. Bet skriešana aizvējā izpalika.

Pirmie 20 km tā arī stiepās gar kanālu un piepilsētas divstāvu apbūvi.Plānoto tempu itkā turēt nebija problēma”sākumā”, bet ap pusdistanci, kad nogurumu vēl nevajadzētu sajust, sēžas muskuļos sāka iezagties stīvums un bija skaidrs, ka šodien būs jāpaciešās. Ja trīsdesmitā kilometra sajūtas pienāk divdesmitajā kilometrā,tā  noteikti nav laba zīme. Tā nu es savu tempa plānu,kas bija pielīmēts pie pulksteņa pagriezu tālāk no acīm un tekošajā tempā sāku ieskatīties ar vien retāk. Lai arī rekordi nebij plānoti,plāns A bija izskriet 2.45 ,kas acīmredzot vairs nebij aktuāli. Saprotot ,ka lēnāk par 3 stundām nebūs,vienkārši skrēju pēc medaļas.

Trase nav apļos.

Kopumā distance psiholoģiski likās viegla,jo bija vairāki zināmi atskaites punkti. Pirmie 25 km aizveda līdz pilsētai Mestre(par distances pirmo pusi vispār nav jāuztraucas-tai ir jāripo viegli). Tad 5 km pa Mestre ,kur bijām izstaigājuši-atkal jau redzētas vietas-kafejnīca te,restorāns te un pienāk jau Džuliāni parks ar visām EXPO teltīm, un tur arī 30. kilometrs. Tālāk 6 km pāri tiltam. Tā gan bija grūta vieta daudziem. Man priekšā 2 kundziņi pārgāja uz iešanu. Tad ap 36. km ieskrien pašā Venēcija. Sajūtas ir divējādas,no vienas puses esam sasnieguši uz ko tik izmisīgi gājām(skrējām) un varētu sākt baudīt gan skatus gan atmosfēru,bet no otras puses ir tik grūti piespiest likt kāju priekšā otrai vēl 6 km garumā. Japiebilst ,ka jāpārvar arī 14 tiltiņi uz kuriem gan ir saliktas koka rampas un pa trepēm gluži nav jāskrien. Mierina doma ,ka itkā jāskrien tikai 4 km,jo pēdējie 2 ir jau pie St. Marko laukuma un tur pat jau finišs. Tiltiņš pēc tiltiņa arī noved līdz 40.km kur sākas tāda garāka pontonu rampa ,kas uzbūvēta speciāli maratonam, lai varētu nokļūt Sv.Marka laukumā. Sv.Marka laukumā ir izveidota tāda cilpa ,kur jāizskrien cauri gavilējošam pūlim un tur arī ir vienīgā vieta trasē ar pretēju kustību ,kur var ieredzēt sekotājus ,ja tādi ir. UN BIJA!!! Kas nozīmēja vienu – būs uzdevums! Izskrienot atpakaļ ārā no Sv. Marka  laukuma zīme ar 41.km uz tās. Vēl tikai 1 pīkstiens pulkstenī jāsagaida līdz agonijas beigam. Iepriekš biju saskaitījis ,ka no tās vietas līdz finišam ir 5 kanāli,kas nozīmē 5 tilti ,bet taupīties vairs nebija vajadzības un pārgāju no tipināšanas uz finiša spurtu km garumā. Galvā skan-platāku soli,kustini rokas,bet aiz muguras uz rampas dzirdu dārdam sekotāja soļus. Tad ātri saprotu ,ka tas ir mans vienīgais dienas uzdevums ,kas man dos gandarījumu vai pretējā gadījuma sabojās vakaru, un TO izdaru, nevienu garam nepalaižot. Finišēju ar paceltām rokām pēc 2st 47min 25 sek. Kopvērtējuma ,kas dod 39.vietu un 7.vietu vecuma grupā.

Finiša taisne.

11. maratons ir pieveikts! Grūtāks un nedaudz lēnāks nekā gaidīts,bet kā teica brālis – nav tak katrā sacensībā jāizskrien personiskais.

Vēl tikai jāatbild mediķiem ,ka viss labi. Jāpapozē oficiālajiem fotogrāfiem,silta tēja no brīvprātīgajiem palīgiem un svinības var sākties.Iziešana no slēgtās zonas ātra un tuvinieku satikšana vienkārša. Pie kokiem salimēti lieli burti pie kuriem var pulcēties. Pārģērbšanās un var ar kājām klīst pa labirintiem atpakaļ. Noteikti jāuzliek medaļa ,jo pa ceļam uz sauszemi var sanjemt daudz ovāciju un uzslavu par paveikto un pat pārmīt kādu vārdu ar ziņkārīgākajiem ,kuri grib apskatīt medaļu un apjautāties par rezultātu.

Ieskaitīts.

Oficiālā daļa bija paveikta,varēja atgriezties pie kultūrprogrammas. Adrijas jūra - Rimini - San Marino un atpakaļ uz Bergamo. Kafejnīcas , restorāni,veikali,suvenīri kā jau tas piederas.

Ļoti garā un sacensībām visspārbagātākā sezona noslēgusies un lēnām var sākt tīt kilometrus jaunajai V40 sezonai. Jā es mainu vecuma grupu. Nevaru vien sagaidīt!