Seviļas bārddzinis.

Likās,ka tie būs tikai vārti vai vārtrūme caur kuru varēs nokļūt stadionā. Tagad sapratu  ,ko domāja pagājušā gada dalībnieks,runājot par krampjiem nokļūstot stadionā-tunelis apmēram piecdesmit metru garumā ar nogāzi 15%. Ja pie stadiona esi uz spēku izsīkuma robēžas,tad veikt goda apli var nākties ar taisnām kājām vai rāpus.Visu to ņemot vērā samazinu soļa platumu un tuneli notipinu piesardzīgi. Stadiona celiņa segums robains,bet tas vairs netraucē.Iespaids tāds, ka šajā Seviļas stadionā De La Cartuja sen vairs nekas nenotiek un lietderīgi tiek izmantotas tikai zemtribīņu telpas. Pilnā tribīne gar finiša taisni ar līdzjutējiem ir neliels pārsteigums ,bet ja pieņem ,ka dalībnieku skaits  ir ap 10000,tad varētu būt arī pilns stadions. Kājas pārņem pārsteidzoš vieglums un pat nepamanu ,ka skrienu pa kādu no ārējiem celiņiem kā pierasts māju stadionā,lai aplis būtu garāks. Ātri laboju kļūdu un pārkārtojos. Pāris atpalicējus apdzenu viegli un nopriecājos ,ka finišā nebūs jāākstās ar sprintēšanu. Solis viegls un stadiona apli tiešām izbaudu, katrus 20 metrus paskatoties atpakļ. NEVIENA NAV. NAV. NEVIENA NAV.  Finiša taisne izklāta ar zilo paklāju.Pēdējā virāžā vēl atskatos kādas reizes trīs-neviena nav ,tikai reklāmu barjeras. Pirmie vārti ,otrie un finišs. Beidzot var apstāties un pastāvēt-laime neaprakstāma. Nedaudz izbrīna kundziņš ,kurš man paiet garām apmēram 2 sekundes pēc manas apstāšanās. Tam nepievēršu uzmanību, jo finišēju taču viens un tikai no līdzjutējiem uzzinu ,ka izvērsusies īsta drāma kā labākajos kuriozu video ,kamēr es esmu baudījis SEVIĻAS MARATONA pēdējos metrus, plivīnādams pirkstus un demostrēdams savu #skrienlatvija kreklu labākam finiša foto,kāds platiem soļiem man bija tuvojies un pietrūcis vien bija tikai pāris metru līdz sezonas pazemojumam. Paveicās!

Divus mēnešus atpakaļ varēju tikai sapņot un cerēt ,ka notiks brīnums un es Seviļā finišēšu. Maratonam pieteicos īsi pēc atgriešanās no Nicas novembra sākumā. Atjaunošanās pēc Nicas maratona neritēja diez ko raiti. Visu laiku tāds stīvums ceļos nepārgāja un vairāk par 10 kilometriem skriet nebij komfortabli nerunājot par kādu ātruma treniņu atsākšanu. Nedaudz radija bažas 18.novembrī paredzētais Rīgas Rogainings,kurā kā parasti startējam ar lielisko 4H PASTAIGAS komandu. Pēc iepriekšējo gadu prakses zināju ,ka jānoskrien būs 30+ kilometri un uz kājām jāpavada 4 stundas. Ar pāris pretsāpju tabletēm vajadzētu pietikt. Jau startā iezīmējās stīvs labais celis un ar katru nākamo kilometru palika aizvien sliktāk,sevišķi grūti nācās nelīdzenās virsmas . Četras stundas kaut kā pagāja,bet snaudoša problēma ,kas nedaudz traucēja bija pārvērtusies akūtā traumā. Viss vakars ar ledus paku uz ceļa plus smēres un pretsāpju tabletes nedeva nekādu rezultātu. Pēc pāris dienu atpūtas  iezīmējās interesanta tendence ,kas atkārtojās katru reizi,kad mēģināju atsākt skriet. Sadzīvē nebija nekādu ierobežojumu-iešana,trepes,pietupieni,cita veida sporta aktivitātes-tennis,trenāžieri - celis nebija šķērslis. Tikai sasniedzot monotonas skriešanas maģisko 3 kilometru atzīmi ,labais celis pilnīgi pārstāj sadarboties ar velkošu sajūtu paceles saites rajonā ar sekojošu pilnīgu ceļa nobloķēšanos. Un tā katru reizi. Gāja nedēļas-nekas nemainijās. Trīs reizes vīlos fizioterapijā un teipošanā,kas padarīja lietas tikai sliktāk. Uz pareizā ceļa bija osteopāte ,kas norādija iespējamo problēmu cēloni un risinājumu. Pēc sāpju lokalizācijas tapa skaidrs ,ka problēma nav pašā ceļa locītavā bet paceles saitē(no bļodiņas uz leju). Visu ņemot vērā uzstādiju diagnozi-PACELES SAITES TENDENĪTS un uzsāku agresīvu ārstēšanas kursu:

*14 dienas nesteroīdo pretiekaisuma  līdzekļu diēta

* baseins 4/5 reizes nedēļā

* karstā joga 1 reizi nedēļā

* velometrs 2x dienā pa 30 minūtēm

* atsākot skriet - gumijota saite apakšstilba  augšējā  daļā  stipri  nospiežot paceles saiti

Pēc divu mēnešu muļāšanās varēju atkal notipināt 10 kilometrus un uzmest 6 nedēļu plānu ,lai sagatavotos Seviļas maratonam ar vienu mērķi - finišēt!

Seviļā ierodamies ceturtdienas pēcpusdienā caur Frankfurti. No lidostas uz pilsētas centru ved autobusa līnija EA un nogādā pilsētas centrā 30 minūšu laikā. Apartamentu noīrēju vecpilsētā un tas bija lielisks-neliels augšējā stāva dzīvoklis ar jumta terasi un skatu uz citām jumta terasēm-jumtus apdzīvot viņi prot. Neviens jumts nav slīps ,katrs metrs tiek izmantots. Pēcpusdienas saule labi silda un kāpēc nepasauļoties. Pēc manas pārliecības trīs dienas pirms sacensībām ir jāatstrādā tāds grūtāks treniņš un tad divas dienas vajadzētu pilnīgi atturēties no skriešanas. Tā arī daru - īsās bikses,t-krekls un var iet paspodrināt Seviļas velo joslas,jo tas bija labākais segums skriešanai. Trotuāru akmens flīzes ir pacietas un ielu asfalts diezgan grubuļains,kas labi bija jūtams visā maratona trasē. Labs kontrasts no Latvijas -20  Seviļas +20-smaidu grūti dabūt nost no sejas. Griežās labi un vajadzīgo ātro 10 kilometru vietā sanāk visi 13 iepazīstoties ar Isla De La Cartuja-salu uz kuras paredzēts maratona starts un finišs.

Seviļas maratona Expo atrodas pilsētas otrā pusē izstāžu centra Fibes Sevilla telpās. Uz 7 kilometrus attālo piepilsētu var aizbraukt ar autobusu ,mēs aizgājām ar kājām, iepazīstoties ar Seviļu .Par numuru saņemšanu bija nelielas bažas ,jo nebija saņemta apstiprinājuma vēstule uzrādīšanai,kas arī nebija nepieciešama. Dalībnieku saraksts pie sienas ļāva uzzināt sev piešķirto numuru un tālāk tikai jādodas pie atbilstošā stenda. Numurs,labumu soma ar vējjaku saņemta un var izpētīt sponsoru piedāvājumus. Ja ir vēlme saņemt arī FINIŠĒTĀJA kreklu, pēc tā ir jāgriežas papildus New Balance veikalā. Liels bija daudzu dalībnieku pārsteigums ,ka pēc finiša viņi saņēma neko 😒. Kopumā expo līmenī līdzīgi kā Berlīnē vai Parīzē. Kā nekā Seviļas maratons pirmo gadu bija ieguvis Zelta kvalitātes zīmi( Rīgai pagaidām Bronza).

Pirms maratona atlicis vēl izdarīt tikai vienu lietu. Protams apmeklēt autentisku bārddzini! Kā tad Seviļa bez bārddziņa. Divas profesijas Seviļā ir cieņā-uz katra stūra ir barddziņu un zobārstu kantori. Tāpēc likās ,ka, kā iešu tā mani tur kāds sagaidīs ar atvērtām rokām.Kā tad - dabūju pierakstīties! Labi, ka tajā pašā dienā. Visi frizieri/bārddziņi vīrieši. Man gadījās nepārāk entuziastisks,kurš vienkārši darīja savu darbu, pāris reizes nometot ķemmi, kas lika palikt aizdomīgam par viņa acu skaidrumu.Bet nekas - nogrieza labi,noskrāpēja gludi-sieva laimīga!

Sestdienas galvenais uzdevums bija iepazīties ar trases atslēgas punktiem. Startu ,lai no rīta vieglāk būtu noorientēties kur krūmi ,kur koridora ieeja un kur tuvākie krūmi. Otra svarīgākā trases daļa, ko vēlams izstaigāt ,vismaz man, ir pēdējie 5/7 kilometri, kad ļoti gribēsies apstāties un katra zināma  vieta motivēs vēl drusku paciesties. Seviļā 35. kilometrs ir Plaza de Espana un tālāk caur vecpilsētu atpakaļ uz salu - Isla de la Cartuja. Iegūtās zināšanas vēl nolēmām nostiprināt ar Hop on,Hop of  autobusa ekskursijas palīdzību,jo parasti ar staigāšanas ierobežošanu nav īsti labi veicies. Vēl tikai ierastais pus kilograms makaronu un var sākt gaidīt startu.

Prognoze solija lietu,kas veiksmīgi nepiepildījās ,bet apmākušās debesis nodrošināja ne tik dzestru rītu. Starts 8.30 un īpaši ātrāk arī nav ko ierasties. Vakarā viss sakārtots,numurs piesprausts ļauj atstāt mājas bez liekiem stresiem. Līdz startam nepilni trīs kilometri ,ēdot želejkonfektes un dzerot isostaru paiet ļoti ātri. Dalībnieku skaits 10000,drošības pasākumi 0. Berlīnē, piemēram, visa starta zona kopā ar pieguļošo Tier Garden apjosta ar 3 metru augstu sētu un iekšā var tikt tikai dalībnieki pēc somu pārbaudes. Šeit neredzēju nevienu drošībnieku. Vietas, kur iesildīties daudz,krūmu pietiek un rindās stāv tikai kautrīgākie. Ieiešanu savā 2. koridorā atstāju uz pēdējām 5 minūtēm un kļūdos. Tikko pienākot pie vārtiem tiek pārrautas lentes un 3. un 4. koridora straume man sāk slīdēt garām. Pēc iespējas ātrāk iejūku pūli ,kas mani aiznes apmēram 10 metrus no starta. Nav tik traki,bet patīkamāk būtu bijis stāvēt uzreiz aiz uzvarētājiem. Pāris uzrunas un STARTS! Pirmie divi kilometri ved pa platu 3 joslu šoseju katrā virzienā un tas ir labākais risinājums starta plānošanai, lai visi labi izretotos. Ņemot vērā piebremzēto startu ,sakarā ar neveiksmīgo nostāšanos,pirmo kilometru nācās paātrināties nevis piebremzēt kā parasti. Divu dienu pilnīga atturēšanās no skriešanas arī deva savus augļus-nesāku sev jautāt, ko es te daru kā citas reizes. Kilometri pīkst diezgan raiti un trase caur Trianu noved atpakļ uz sauszemes pie Torre del Oro torņa.Pagrieziens uz krastmalu un tālāk taisns posms gandrīz 5 kilometru garumā ar vienu pazemes viaduktu ,par ko bija nelielas bāžas ,cik stāvs būs noskrējiens un uzskrējiens. Nekāda vaina – īss un lēzēns. Trase tiek popularizēta kā viena no gludākajā maratona trasēm Eiropā un tā ārī bija. Es teiktu vairāk ,katru reizi kā iesākās kāds garāks taisnais posms sajūta bija tāda, ka visu laiku jāskrien uz leju. Varbūt tā bija vizuāla ilūzija ,bet nākošajā dienā mērojot trasi ar riteni likās tieši tāpat - kad iet uz augšu īpaši nepamana, bet tāds viegls lēzenums uz leju ir jūtams regulāri. Vienīgajā trases krustojumā ir iespēja sastapt līdzjutējus un to tur netrūkst,mana labākā puse arī ,veiksmīgi atradusi brīvāku vietu,ar vienu roku māj bet ar trīcošu otru tur kameru,jo zin ,ka kaut ko jau būs izdarījusi nepareizi 😂.

Īstenībā nekādu pienākumu nav,visas želejas nesu līdzi un nevienam nav jāuztraucas,ka kaut kur var nepaspēt. Kilometri turpina pīkstēt raiti un klāt ir 10. kilometrs. Temps turās labi,īsi zem četrām un ,ja tā turpina ,tad pusi var noskriet droši zem 1.25 un otrai pusei var atstāt 10 minūšu rezervi. Nemainīgs ir palicis uzstādījums - galvenais izskriet no trijām. Tālāk trase ved caur La Macarenu garām pilsētas universitātes slimnīcai,kas izskatās briesmīgi-netīri baltas pleķainas fasādes sienas ar šaujamlūkām logu vietās. Tālāk gar stacija De Santa Justa pa Kanzas City avēniju. Interesanti,ka ļoti daudzu ielu,laukumu un citu vietu apzīmējumos ir daudz amerikānisku vārdu par ko laikam var pateikties Kristofera Kolumba nejaušajam atklājumam. Solis pie soļa un 20. kilometrs un otrās želejas laiks ir klāt. Palieku uzticīgs SIS produkcijai. Pusmaratons pieveikts pacietīgi-pieticīgi ap 1st.23min.,kas ļauj cerīgi skatīties uz finiša laiku. Sēžas muskuļi tādi pastīvi,bet savādāk nekādas vainas var turpināt,galvenais ka celis klusē! Tālāk metot loku lokus apkārt vairākiem Seviļas stadioniem nopīkst  30.kilometrs un nu jau sāku gaidīt 35. kilometru ar pazīstamām vietām .Stīvums jau ir diezgan ievērojams un jāsāk ciesties motivējot sevi ar vārdiem "TEV IR VIEGLAS KĀJAS"! Temps protams krītas ,bet kontrolējamās robežās. Galvenais neveikt straujas kustības vai paātrinājumus ,lai nenoķertu kādu krampīti. 35.kilometrs - ilgi gaidītā Plaza De Espana klāt. Goda aplis pa pils laukumu un laiks notiesāt pēdējo enerģijas devu ar kofeīnu finiša spurtam. Iepriekšējo dienu trases vizualizācija strādā patiešām labi. Zinu kas pēc kā sekos un tas motivē saņemties. Temps ir krities nenozīmīgi un finiša laiku pat nerēķinu. Vecpilsēta pilna ar cilvēkiem un vietām jāskrien pa diezgan pašauru eju. Diemžēl mērķtiecīgi uzvilktais Skrien Latvija krekliņš rezultātu nav devis,nevienu tautieti ar viņu uzrunājis neesmu un jāsamierinās ar simtiem "VAMOS , VENGA , ADELANTE ".

Gar katedrāli pa šaurākām un platākām gājēju ielām nonākam Herkulesa laukumā ar neskaitāmām kafejnīcām ,kur katru vakaru kaut kur pasēdējām. Te arī 39. kilometrs . Neliels kāpums līdz tiltam un tilta otrā pusē jau 40.kilometrs ,kam seko labākais mūzikas punkts trasē - 20 buņģieri ar dažāda izmēra bungām sit ritmu kapueiras stilā ,kas noteikti motivē sagurušākos finišēt. Turpat jau arī stadions De La Cartuja,goda aplis un finišēju ar paceltiem rādītājpirkstiem 2 stundās un 51 minūtē. IESKAITĪTS! Brīvprātīgais trases darbinieks dziļi ieskatās man acīs un pārprasa vai man viss labi , uzrunājot vārdā ,lai nokontrolētu vai netaisos gāzties. Pateicos par rūpēm un dodos izvēlēties skaistāko medaļas pasniedzēju.

Nopozēju oficiālajam fotogrāfam un ,tribīnēs atrodot savas labākās puses skatienu ,dodos pa garu tuneli uz izeju ,saņemot kaudzi dažādu labumu no kuriem labākais - auksts citronu radlers. Jāatzīmē ,ka šis brīdis ir labākais visā maratonā,kad ar stīvām sagurušām kājām var lēni slāt uz izeju. Jāizstiepjas,jāpārģērbjas un tikpat lēni var slāt atpakaļ gar maratona trases malu uz vecpilsētu,kaitinot stiprākos skrējējus ,ar spīdīgo medaļu kaklā.

Ko iesākt Seviļā pēc skriešanas?....nu protams iepirkties divas dienas. Ja mēs aizbraucām ar 2 rokas somām,tad atgriezāmies ar 4 plus milzīgu koferi....itkā Rīgā veikalu nebūtu. Bet galvenais - sieva LAIMĪGA!

Vēl no kultūras programas noteikti jāpiemin Flamenko dejas muzejs ,kurā katru vakaru notiek četras izrādes un biļetes jāiegādājas laicīgi.

Kopumā pēcgarša laba. Viena no tām pilsētām, kur gribētu atgriezties un viens no retajiem maratoniem ,kuru varētu skriet atkal.
NEVAR NESKRIET!